Seiche ~11

~Sēpija.

Mēs dejojām. Tik līganām un plūstošām kustībām. Taču domās ar skatieniem dzēlām viens otram dvēselē, it kā būtu visļaunākie ienaidnieki. Un tomēr, tam par spīti, mēs esam pāris. Viņš mani uzlūkoja ar savām jūras zilajām acīm, kurās es slīkstu kā bezgala dziļos atvaros. Tomēr man atkal nācās atgriezties realitātē.

-Tu nāc? -Viņš mani aicināja, pasniedzot savu roku.

-Protams! -Man atlika tikai paspert dažus soļus, bet viņš jau ievilka manu savā azotē. Un man palika tik silti ap sirdi, tik jauki. Es gribēju, kaut šis mirklis nebeigtos. Kaut laiks apstātos priekš mums.

-Zofij, ko tu saki par šo skatu? -Viņš mani pagrieza uz saulrieta pusi. Es redzēju tos krāsu salikumus, kas lika manai sirdij ietrīsēties. Tas viss izskatījās pēc krāsainas cukurvates, kas griežas, virpuļo un kuļas vienā un tajā pašā vietā. Šis skats apbūra, tas lika aizmirst par visu, kas bija apkārt. Palikām tikai mēs un daiļais debesjums.

-Tiešām skaisti! -Es klusi iespurdzos. Viņš izvilka savu telefonu un parādīja man bildi. Tajā es biju attēlota kopā ar savu māsu Kitiju un viņu -cilvēku, kuru es visvairāk mīlu un cienu. Tas ir puisis, kas šobrīd man blakus.

-Skrien uz māju, es tevi apsteigšu, - Viņš mani dzina uz priekšu, lai es ietu bez viņa. Nekas, piecu minūšu gājiens man nenāks par ļaunu. Un es devos prom no viņa. Atraisījos no apskāviena un aizgāju, pamezdama puisi sev aiz muguras.

Mājas, kurās tik daudz bilžu ar Haraldu. Tās visas lika man plati pasmaidīt. Ak dievs, cik gan daudz kas ir piedzīvots kopā. Viņš man kļuvis par visu manu dzīvi.

Novilku sandeles un devos uz lielo dīvānu, kur bija vairākas segas, ietinos vienā no tajām un ieslēdzu televizoru, manas domas novērsa tas, kur palika Haralds. Kur viņam jāskrien?

Taču pamanīju pleķi uz sava krekla, tādēļ vajadzēja iet uz savu istabu, kur atradās mans skapis, tas bija tukšs, jo pēc tā ģenerāltīrīšanas, tas ir kļuvis ievērojami tukšāks. No plaukta izņēmu kleitiņu, kas bija sarkanā krāsā. Tās volāni bija rotāti ar mežģīnēm. Kleita bija pavisam vienkārša. Kādai citai tā liktos par prastu, taču man ar to pietika un neko citu vairs nevajadzēja.

-Zofij! Esmu mājās! -Dzirdēju soļus pa kāpnēm, kas devās uz manu pusi.

-Jā, nāc tik nu! -Viņa acis iepletās redzot manu koši sarkano brīnumu. Smaids manā sejā kļuva vēl platāks. Katra meitene jūtas laimīga, ka spēj pārsteigt puisi ar savu izskatu. Un šoreiz man tas bija izdevies.

-Nu ko tādu es nebiju redzējis! Ja tu pucējies, tad man arī jāizskatās tev līdzvērtīgam! -Viņš pasmējās un sāka vandīties pa savu skapi.

-Nē taču! -Es viņu atstūmu nost no tā plaukta, kur stāvēja viņa uzvalki. Haralds tāpat nemācēja izvēlēties sev tērpu. Vienmēr viņa vietā to nācās darīt man. Taču man nebija nekādu pretenziju. Tas bija mans vīrietis, kuru es ģērbu pēc savas patikas. Bet šoreiz es nevēlējos, lai viņš pucējas. Es nevēlējos nekādas svinības un greznību.

- Es nepucējos, vienkārši paķēru pirmo, kas man bija pa rokai. - īsi paskaidroju, pilnībā pārtraukdama viņa meklējumus.

-Mhm, kātad! -Viņš aizķēra mani aiz rokas un nepacietīgi vilka uz lielo istabu. Man atlika tikai minēt, kā viņš ieplānojis mani izklaidēt šovakar.