-Stāsti tālāk. Sacīju ar bailēm, bet man bija jāzina kas notika tālāk.
-Piegāju pie durvīm un tur bija mani vecāki, protams, ka piedzērušies. Es nezināju ko darīt. Ātri aiztaisīju ciet durvis un aizslēdu, bet tas viņus neapturēja. Viņi bija ieradušies man pakaļ. Uzskrēju augšā pie Izabellas (Sebastiana mammas). Izstāstīju viņai, bet diemžēl ideja ko darīt prātā nenāca. Sadzirdējām troksni, viņi bija izsituši durvīm stiklu. Dzirdēju kā viņi nāk augšā, man bija bail. Mans tētis iesita Izabellai pa galvu, viņa atslēdzās, tad to visu izdzirdēju tu un skrēji mani glābt, bet tev tas neizdevās, jo arī tu sanņēmi spēcīgu sitienu. Viņi paņēma mani aiz kājām, turēja ciet muti uz klupdami nesa uz mājām. Biju pazaudējusi laimi. Atkal es baidījos, ka mani sitīs. Sēdēju savā istabā aiz aizslēgtām durvīm.
Noklausoties šo visu man palika slikti. Tā bija zīme, ka tas notiks. Protams, ka Luciju es mierināju un neteicu par manu šaušelīgo domu.
-Lucija nedomā par to, tas nenotiks. Tas bija tikai ļauns sapnis un tas nevar piepildīties, jo taviem vecākiem ir vienalga kas ar tevi notiek. Viņiem prātā tikai viena doma – alhohols.
Lucija pienāca man klāt un cieši apskāva, nelaida vaļā.
-Es baidos. Neļauj mani savākt, neļauj man pazaudēt savu laimi ar jums. Lucija bija satraukta, visa trīcēja.
-Es neļaušu tevi savākt. Darīšu visu, lai tas nenotiktu. Šodien izstāstīsim par tavu murgu vecākiem. Sacīju, bet man pašam bija bail.
-Es ceru. Lucija pateica un palīda zem segas.
-Atstāšu tevi vienu. Nomierinies un tad nāc lejā.
Ohh... nopūtos. Negribās, bet laikam jau pie vakariņu galda būs jaizstāsta par manām domām. Citādi man uz sirdsapziņas tupēs un tupēs mazs velniņš. Viss es biju karsts, laikam kāpjās tempereatūra. Būšu slims, cik jauki. Pēc 3 nedēļām sākas skola. Iedomāties par to pat negribas. Man riebjas matemātika un fizika.
Apsēdos pie vituves galda un sāku dzert tēju, bet mani apturēja klauvējieni pie durvīm.
