local-stats-pixel

Sebastians #203

 76  6

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sebastians-19/716429

-Lucija, gribēju tev sagādāt romantisku vakaru pie jūras. Vēlāk noiesim pie Sarkanajām klintīm, gribu parādīt tev vienu vietiņu, kur vienmēr pasēžam, kad atbraucam ar ģimeni.

-Norunāts. – Lucija turpināja – Paldies tev par šo skaisto laiku, kuru tu man sagādāji, Sebastian.

-Nerunāsim vairāk, bet labāk iedzersim šampanieti.

Ehh...nepatīk man taisīt šampaniešus vaļā, ka tik kādam acīs netrāpu. Joks. Paņēmu pudeli. Atskrūvēju drātīti vai kā viņu tur sauca un laidu gaisā korķīti. Blīkšķis bija tāds, ka Lucija nedaudz nobijās. Salēju glāzēs.

-Es vēlos uzsaukt tostu par visburvīgāko meiteni uz visas šīs pasaules. Par meiteni ar īpašām spējām – mīlēt.

Skatījos uz Luciju. Skatījos, kā viņa smaida.

-Mīļš paldies, tev! Laikam tikai tu vari mani ievest situācijā, kad nevaru saprast, kas man jādara. Tu mani it kā apstādini un es vairs neko nespēju ne pateikt, ne izdarīt.

Pēc tosta mēs mierīgi pie liela, romantiska pilnmēness paēdām. Runājām par dzīvi, dzīves notikumiem, stāstījām smieklīgus atgadījumus, izraudājām sāpes, kuras bija palikušas sirdī.

Mēs skūpstījāmies, apskāvāmies un romantiski sēdējām pie galdiņa.

-Vai tu esi gatava? Jautāju Lucijai.

Lucija bija aizskatījusies zvaigznēs, bet pēc brīža novērsās.

-Kam? Kam esmu gatava? Es nesaprotu, par ko tu runā?

Es ieskatījos Lucijai acīs, tēloju, ka notiks kas nopietns.

-Tikai nesabaidies, sacīju skatoties Lucijas acīs ar savām nopietnajām acīm.

Man patika skatīties, kāda Lucijai palika seja pēc manis teiktā. Tā nebija baiļu sajūta, bet gan intrese.

-Esmu gatava. Lucija paļāvās man. –Dzīvos, tad redzēs.

-Tagad sāc skaitīt no desmit uz deviņi.

Lucija sāka.

-1...2...3...4...5...6...7...8...9...10!

Pēkšņi sākās salūts par godu Lucijas dzimšanas dienai, pati bija to aizmirsusi, bet tāpēc jau esam mēs puiši, kas atcerēsies vienmēr savas meitenes dzimšanas dienu.

-Daudz laimes dzimšanas dienā, mīļo Lucij!

Pateicu. Lucijai aiz prieka sāka raudāt.

-Ak, Sebi! Es pat aizmirsu, kad esmu piedzimusi. Kauns pašai par sevi. Man prieks, ka man esi, ka man ir cilvēks, kurš atcerēsies, mani apsveikt, ja pat tas prasīs uzkāpt Nanga Parbatā.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Es domāju, ka tie kas liek tos mīnusus pēdējiem stāstiem, var vispār viņu labāk nelasīt ; )

 0  0 atbildēt
++++ Tikai viena smieklīga kļudiņa. Pagājušā nodaļā rakstīji, ka uz galda ir vīns, bet šajā jau šampanietis. Tas tā, tik un tā pluss
 0  0 atbildēt