http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sebastians-14/715216
Visvairāk man noderētu zīme, kur iet. Lucija droši vien tagad cieš nežēlīgas sāpes. Atriebšos es Milapam. Viņš nožēlos, ka piedzima. Savas meitenes dēļ esmu gatavs uz visu.
Tagad mans sacītais jums liksies neticams, bet pēkšņi no debesīm nolaidās balts balodis, kuram ap kaklu bija apsieta aukliņa. Tajā bija iekārta zīmīte ar uzrakstu: SEBASTIANAM
Mani pārņēma bailes. Bija bail lasīt, kas zīmīte vēstīts. Attinu vaļā papīra rullīti un sāku lasīt.
„ Tagad lasi uzmanīgi! Viena kļūda var izšķirt tavu likteni vai pat dzīvību.
Tu savu meiteni vari izglābt, bet sevi nē, jo tev būs jāziedo sava dzīvība. Apdomā labi. Atpakaļ ceļa vairs nebūs.
Klausies, kā tu līdz manīm nokļūsi. Tev jāatrod vecs ozols ar lielu dobumu. Tālāk ej uz ziemeļiem, visu laiku taisni, līdz nonāksi pie vecajiem konteineriem.
P.S. Katrs nepareizs solis tev maksās sāpes! ”
To nu gan es negaidīju, bet vienmēr kaut ko var izdomāt.
Sāku staigāt pa mežu un meklēt ozolu. Bija sajūta, ka ozols kaut kur dziļi zemē iegrimis. Šajā mežā laikam neviena ozola nav.
„Kur tas draņķa ozols? Kā lai es viņu atrodu? ” nesaprazdams kas notiek jautāju izmisumā.
Paskatījos apkārt. Ozola nekur nebija. Tikai priedes un meža zvēri. Vēlreiz paskatījos apkārt.
Kaut kas neticams, bet 10 metru attālumā no manis uzradās vecs ozols ar lielu dobumu. Tikai bija viena problēma. Pie koka stāvēja liels alnis.
Godīgi sakot, man no viņa bija bail, bet es, neko nedomādams, gāju lēnām pie ozola. Ātri pagriezos uz ziemeļiem. Izrādās, ka alņi nav nemaz tik agresīvi. Nedari pāri citiem un citi nedarīs pāri tev. Viss man bija apnicis. Sāku skriet.
Pēc 10 minūtēm beidzot atradu vecos konteinerus. Tagad vienīgais vēl atlika izdomāt kā izglābšu Luciju un sevi. Neesmu muļķis un mirt vēl negribu, tāpēc izglābšu gan savu meiteni, gan sevi pašu.
„Izdomāju!” iekliedzos.
Tas nebija labākais ko varēju izdarīt, jo no konteineriem iznāca Miliapa puiši un pamanīja mani.
Tie mani saķēra aiz rokām un kājām. Es spirninājos, bet nekas man nesanāca. Iegājām iekšā, bet Luciju es neredzēju. Mani piesēja ar kājām gaisā un lēnām laida zemāk, kur atradās zāģis.
„Viss beidzies, idiot! ” Miliaps sajūsmā iekliedzās, laizdams mani vēl zemāk.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sebastians-16/715842
