***
Šona roka bija kļuvusi par manu spilvenu. Un viņš vairs nešņākuļoja. Nojautu, ka viņš ir nomodā. Pagriezos pret viņu. Man bija taisnība. Viņa zaļās, hipnotizējošās acis raudzījās manī. Pasmaidīju.
- Labrīt. – nočukstēju.
- Labrīt. – viņš pasmaidīja. Piebīdījos viņam tuvāk un piespiedu seju viņa krūtīm. Viņš cieši mani apskāva. Kādu mirkli iestājās klusums. Izbaudīju viņa ķermeņa smaržu. Viņš smaržoja pēc...viņa. Šij smaržai nebija nosaukuma. Tā bija vienkārši unikāla. Tāpat kā viņš pats. – Kā tu jūties? – viņa balss bija mazliet piesmakusi. Pasmaidīju un piekļāvos viņam vēl ciešāk.
- Ideālāk nemēdz būt. – es nespēju beigt smaidīt. Viņš atviegloti nopūtās un noskūpstīja manus matus. Paskatījos uz viņu un saraucu uzacis. – Ko tad tu domāji? – iejautājos. Viņš vainīgi pasmaidīja.
- Es varēju tev nodarīt pāri. – viņš nomurmināja. Pasmaidīju.
- Tu to neizdarīji. – noglāstīju viņa vaigu. Viņš pasmaidīja un maigi noskūpstīja mani. Ieviju pirkstus viņa matos un piekļāvos tuvāk viņam. Viņš apvija rokas ap mani un uzrāva mani sev virsū. Uzsēdos uz viņa un pasmaidīju. – Tu man liec justies neiedomājami labi. – nomurmināju un pieliecos pie viņa lūpām.
- Mmm, mans tīģerēns.. – viņš pasmaidīja un nozaga manu skūpstu.
- Rrrrr. – ieņurdējos un uzspiedu skūpstu uz viņa pieres.
~~~
- Ak Dievs... – nomurmināju. Mūsu galamērķis bija kāds rančo. Tas bija senlaicīgs, taču man patika. Netālu bija zirgu aploks. Tajā bija tikai viens zirgs. Pavisam melns ar vienu baltu punktu pierē.
- Tev patīk? – viņš ievaicājās.
- Es esmu sajūsmā. – izdvesu un devos pie aploka.
- Uzmanīgi. Vētra nav diez ko draudzīga. – viņš brīdināja. Pamāju un piegāju pie aploka. Klusi skatījos kā zirgs kārpa zemi. Dzirdēju, ka Šons ar kādu sarunājas, bet interesantāks bija zirgs.
- Vētra? – nomurmināju. Zirgs pacēla galvu un uzlūkoja mani. Tad viņa paspēra pāris soļus manā virzienā. Es varēju viņu aizsniegt. Pastiepu roku un pieskāros dzīvnieka zīdainajam purnam. Vētra pienāca vēl tuvāk un es viņu droši varēju glaudīt.
- Sievietē neslēpjas tikai skaists smaids, dēls. – kāds nomurmināja. Pagriezu galvu. Šons lielām acīm raudzījās manī. Kāds vīrietis lēni devās iekšā mājā. Pasmaidīju un pievērsos dzīvniekam. Likās, ka Vētrai patīk mans pieskāriens. Viņa nebija nemaz tik nedraudzīga. Šons pienāca pie manis un Vētra momentāli atkāpās.
- Tu viņai nepatīc. – izburkšķēju. Viņš domīgi pamāja un paskatījās uz mani. Pasmaidīju un pieglaudos viņa krūtīm. Viņš apvija rokas ap mani un cieši samīļoja.
- Viņa man ar ne. – viņš iespurdzās.
- Kāpēc? – saraucu uzacis.
- Pirms gada ar viņu jāja mans brālēns. Viņa viņu nometa. – viņš nomurmināja.
- Tikai tāpēc? – iejautājos.
- Viņš lauza mugurkaulu. – viņš ievilka elpu.
- Ā. – neko vairāk no sevis nespēju izdabūt. Cieši saspiedu viņu un pieglaudos vēl tuvāk. – Man žēl. – nomurmināju.
- Ir labi. – viņš paberzēja manu muguru. Nopūtos un pacēlu skatienu. Viņš pasmaidīja un maigi noskūpstīja mani. – Dosimies iekšā? – viņš iejautājās. Pamāju. Viņš satvēra manu vidukli un mēs lēnām devāmies uz māju. – Es iepazīstināšu tevi ar saviem vecvecākiem. – Šons pasmaidīja.
- Ak Dievs. – sāku nervozēt. Viņš iesmējās un pieglauda mani sev tuvāk.
- Viņi nekodīs. – viņš apsolīja. Pamāju. Iegājām mājā. Tā bija izremontēta un izskatījās daudz labāk par ārpusi. Viss bija maigā karameļtonī. Akcentus piedeva tumšās koka mēbeles un paklājs. Devāmies uz virtuvi, no kuras skanēja radio. – Sveiki. – Šons iesmējās. Sievietes un vīrieša skatieni pievērsās viņam, tad man.
- Sen neredzēts! – sieviete iesmējās un pieleca kājās. Viņa piesteidzās pie Šona un sirsnīgi apskāva viņu.
- Ām, šī ir mana meitene Heilija, vecomāt. – Šons pasmaidīja. Viņš uzsvēra vārdu „mana”. Samulsu.
- Kāda skaistule. Īsta lellīte! – viņa sajūsmināti apskāva mani. Neveikli pasmaidīju. Pie mums pienāca arī vīrietis. Viņš pasmaidīja.
- Prieks iepazīties, Heilij. – vīrieša balss bija dziļa un nosvērta. Tā atgādināja Šona nopietno toni.
- Man arī. – vēljoprojām biju samulsusi.
- Nāciet pie galda, bērni. – sieviete pasmaidīja.
- Virdžīnij, nepārbaro viņus. Būs slikta dūša. – vīrietis jautrā balsī pārmeta. Šons satvēra manu vidukli un pieveda mani pie galda.
- Ko nu, Fil. – Virdžīnija ieķiķinājās kā jauna meitene. Šons apsēdās un ievilka mani sev klēpī. Mulsi palūkojos uz viņu. Viņš piemiedza.
- Nu, Heilij? Ar ko nodarbojies? Kādi ir tavi nākotnes plāni? – Fils apsēdās mums pretī un kā izmeklētājs sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Mmm, es pašlaik mācos. Gribēju kļūt par advokāti. – pasmaidīju.
- Advokāti? Tu traka esi?! – Šons sāka protestēt. – Tev ir TĀĀĀĀDa balss! – viņš ieņurdējās. Nosarku. Fils sāka smieties.
- Dēls, ir svarīgi ko viņa vēlas. Viņas balss nebūs mūžīga, tāpat kā jebkurš cilvēks. – Fils nopietni iebilda.
- Vienalga. – Šons uzpūtās. Mierinoši saņēmu viņa plaukstu.
- Kurā klasē pašlaik mācies? – Fils pievērsa skatienu man.
- Desmitajā. – pievērsu viņam skatienu.
- Tad jau tavas domas vēl var mainīties. – Fils pasmaidīja. Pamāju. Virdžīnija uzlika uz galda vārītu kartupeļu bļodu, gaļas trauku un visādus lauku labumus. – Nepārbaro. – Fils iespurdzās.
- Mmm.. – Šons noņurdēja un ievilka plaušās gaisu. Pasmaidīju un atbrīvojos no viņa rokām, kuras turēja manu vidukli. Apsēdos blakus viņam. Šons ķērās klāt savai porcijai.
- Droši, mīļā, droši! – Virdžīnija nolika man priekšā piekrautu šķīvi. Iesmējos un paņēmu dakšiņu.
- Viņa ir apsēsta ar gatavošanu. – Fils paskaidroja. Virdžīnija uzdeva viņam pa pakausi.
- Ja tu nebūtu tik vājš, es liktos mierā! – viņas sejā iegūla augstprātība.
- Ak tā? – Fils sarauca uzacis un smīkņājot ķērās klāt savai porcijai.