Sveiki spocēni. Nolēmu rakstīt stāstu. Pirmais stāsts un pirmais raksts. Ceru, ka patiks.:)
Es pamodos no kliedzieniem. Tā bija es, kas kliedza. Sapratu to tikai tad, kad māsa mani bija sākusi pamatīgi kratīt. Atkal jau tā gadās. Tā nenotiek bieži, tomēr tas mani uztrauc. Kādēļ tā notiek? Es nespēju to saprast. Esmu vesela, ar mani viss ir kārtībā, bet, tomēr, mani moka šie ''murgi''. Es pat neatceros kas tajos notiek, tikai pamostos, jo kliedzu. Lai vai kā, centos atkal iemigt.
Atkal dzirdēju balsi - Ieva, celies. Ieva? - bija jau rīts. Mani modināja pusmāsa, bet šoreiz es nekliedzu.
Es caur miegam vaicāju viņai - Kas noticis?
Karolīna - Ir pirmdiena, mums jāiet uz skolu, ne tā? Mamma jau aizbrauca uz darbu. Dzirdēju kā viņa aiziet.
Kārtējā nedēļa jau sākusies. Līdz vasarai vairs tikai divi mēneši. Es zināju, ka šī vasara būs īpaša, jo jau pāris mēnešus biju kopā ar ļoti jauku zēnu. Tomēr tas bija dīvaini, jo šķiet šīs ir manas pirmās ''nopietnās'' attiecības, bet līdz šim viss ir ideāli.
Es piecēlos , uzvilku violeto, mīksto halātu, atvienoju telefonu no lādētāja, ieliku to halāta kabatā un devos uz augšstāvu brokastot. Uzliku vārīties ūdeni, paņēmu maizi, no ledusskapja sieru, margarīnu un kečupu. Man patika taisīt šādas sviestmaizes, vispirms uzsmērēt margarīnu, uzlikt sieru, ielikt mikroviļņu krāsnī līdz siers izkūst, un tad uzspiest virsū kečupu. Klāt pie maizītēm uztaisīju kakao. Ideālas brokastis, vismaz pirmdienas rītam.
Sadzirdēju īsziņas signālu, paņēmu telefonu un apskatījos, bija jauna ziņa no mana mīļuma -Labritj miljum, ka guleji?:* - sākumā kaitināja viņa rakstīšanas stils, bet līdz šim esmu pieradusi. Tas bija tik jauki saņemt katru rītu šādu vai līdzīgu īsziņu. Viņš vienmēr raksta pirmais.
Atbildēju - Čaviņj ruņčuk, šodien naktī biju pamodusies, bet savādāk viss kārtībā.:) Kā tu?:*-
Pēc neilga laika biju paēdusi brokastis. Nogāju uz pirmo stāvu, lai sāktu taisīties. Karolīna tieši gāja uz augšstāvu, tādēļ varēju netraucēti saģērbties un sataisīties. Viņa uz skolu aizgāja pirmā. Pēc neilga laika arī es. Mēs nemācījāmies vienā skolā, jo tad mēs viena otrai jau būtu apnikušas. Pietiek, ka jau ar viņu dalu vienu stāvu. Nevēlējos viņu satikt vel skolā. Mēs bijām praktiski vienaudzes, taču es biju par 55 dienām vecāka. Mēs esam ne vien pusmāsas, bet arī labākās draudzenes. Kad biju gatava, devos uz skolu. Ienācu skolā, paskatījos stundu izmaiņas, nekā jauna. Devos nolikt jaku un tad uz skapīti. Un tur viņš stāvēja, cilvēks kuru nevēlējos satikt, vismaz ne šobrīd un noteikti, ne skolā..
