Piebildīšu, ka šī ir pēdējā daļa. Bez jokiem. Līdz ar gada beigām noslēdzu šī īsstāsta publikācijas.
Iepriekšējā daļa - Šāviens (3)
- Tas nav iespējams!
- Nekādā gadījumā!
- Neticu!
Šie un daudzi līdzīgi izsaucieni atskanēja tiklīdz puiši bija pabeiguši stāstu. Tifānija nebija pārliecināta, ticēt vai nē.
- Varbūt viņi tikai gribēja mūs piečakarēt, - viņa ieminējās.
Deriks papurināja galvu.
- Tajā brīdī viņiem nebija ne mazākās nojausmas par mūsu klātbūtni, tici man, - viņš centās pārliecināt. – Ja mēs būtu paņēmuši līdzi Denjelu, varbūt tā arī būtu palicis.
- Es tik un tā nespēju noticēt, ka var būt dzīve ārpus pilsētām. Man skolā mācīja, ka tur ir tikai bezgalīgi džungļi, bet pēc kara noteikti nepalika pat tik daudz, - Gabriela iebilda.
- Mēs arī sākumā domājām, ka tā nevar būt, - Vilmers pamāja, - bet tieši tāpat domāja arī kara spridzinātāji. Tici man, viņi nemeta atombumbas uz mūžamežiem, kur nav cilvēku. No tā nebūtu jēgas. Un tieši tāpēc tā ir ideāla paslēptuve tagad.
- Un kā ar bioloģiskajiem ieročiem? – Denjels noprasīja. – Tie izplatās krietni tālāk.
- To darbības rādiuss nav neierobežots. Tie noteikti skāra pilsētām tuvākās meža daļas, bet tas arī viss, - šoreiz atbildēja Maiks. Viņš izskatījās pārliecināts.
- Pat, ja tas viss arī būtu tā, kā jūs sakāt – kā mežā var izdzīvot? Neko tādu es neesmu dzirdējis. – Komentārs atskanēja no telpas aizmugures.
- Ā, var gan. Mūslaikos vēl vēsturi mācīja. - Džeisons nopūtās. – Agrāk daudzi dzīvoja ārpus pilsētām, audzēja pārtiku, medīja. Izmantoja koku ēku būvniecībai. Nu, tā.
Iestājās klusums, kas šķita ilgstam veselu mūžību. Visbeidzot ierunājās Alete:
- Īsts ēdiens, tu saki? Es būtu ar mieru dzīvot mežā tāpēc vien, lai tiktu no Gabrielas pavārmākslas vaļā.
Šur tur atskanēja smiekli un saspringums mazinājās.
- Labāk esi pateicīga par to pašu, - Gabriela rotaļīgi piedraudēja.
- Miers, - Maiks apsauca sievietes. – Vai tiešām informācijas apspriešana ir pārvērtusies par plānu izlauzties no pilsētas?
- Ko neviens nekad nav izdarījis, - Tifānija piemetināja.
- Tas nevar būt tik vienkārši. Ja reiz cilvēki bija labprātīgi norobežojušies no ārpasaules, tev nešķiet, ka viņi būtu uzcēluši arī barjeras fiziskai norobežotībai? – Vilmers jautāja, pieliecoties, lai pabužinātu pie kājām gulošā suņa spalvu. – Saproti, lai arī tie, kas varbūt gribētu, nevarētu tikt nekur prom. Mūris bez ejām.
- Tu aizmirsi vienu sīkumu, - ierunājās Denjels, acīmredzami pārlaimīgs par iespēju kādam kaut ko norādīt. – Kad sākās karš, visas celtnes vairāk vai mazāk uzgāja gaisā. Gan debesskrāpji, gan privātmājas, gan arī mūri.
- Man patīk šī doma, - brīdi padomājusi, Tifānija atzinās.
- Tiešām? – Gabriela bija daudz skeptiskāk noskaņota.
- Jā. Iedomājies, mums nebūtu jāpārtiek no gadiem vecas pārtikas, jādzīvo pussagruvušās ēkās mūžīgās bailēs no uzbrukuma, jāizvairās pārkāpt kādu robežu, praktiski jāsēž patvērumā, - Tifānija aizrāvusies stāstīja. – Apģērbs… Nu, gan jau mēs izdomātu arī kā to izgatavot. Tāpat jau vairs nekas jēdzīgs šeit nav dabūjams. Varbūt mēs pat varētu atrast kādu mazāku pilsētu, kur ir miermīlīga līdzāspastāvēšana, kur dzīve nav apstājusies.
- Tad nu gan tu skaistu vīziju uzbūri, - Deriks pasmīnēja.
- Bet tas viss tiešām varētu būt, - Tifānija uzstāja. Viņa pati nesaprata, kurā brīdī radās tik dedzinoša vēlme šo ideju realizēt, taču nu viņa to tiešām gribēja paveikt. – Mums tikai jātiek pāri iespējamai robežai, kura var būt jau pārvērtusies pilnīgos putekļos.
- Kas tad mūs attur? – Džeisons noteica un pārlaida visiem skatienu.
***
- Mēs to tiešām darām. Tu spēj tam noticēt? – Alete kārtoja savus sudraba dolārus kaudzītēs pa desmit. – Tifa, tu spēj noticēt, ka mēs kravājam visas kaut kam derīgās mantas, lai pamestu visu, par ko esam cīnījušies un ietu dzīvot vai varbūt neizdzīvot mežā?
- Jā. Vai nav brīnišķīgi? – Tifānija pagriezās pret draudzeni un pasmaidīja. Redzot pilnīgo reakcijas trūkumu, viņa piegāja pie Aletes, uzlika rokas viņai uz pleciem un kārtīgi sapurināja. – Beidz būt tāda pesimiste. Mums atkal būs dzīve.
- Varbūt, - Alete sapīkusi atbildēja. Tifānija nopūtās un atsāka kārtot nažus tiem paredzētajā somā, ko pati bija sagatavojusi. Pāris labākos viņa bija aizbāzusi aiz jostas – neparedzētiem gadījumiem ceļā -, bet pārējos grasījās vienkārši nest līdz kopā ar pārējām mantām.
- Jebkurā gadījumā, - Tifānija ar nazi pabakstīja grīdu, - labāk ir iedomāties lielisku ideju un to izmantot, nevis tikai iedomāties.
Alete piešķieba galvu un pabeidza kārtot sudraba dolāru kaudzītes. Tad viņa pa vienai paņēma musketes un pielādēja ar monētām. Tifānija to ar interesi vēroja.
- Tu tiešām domā, ka mums būs vajadzība pēc taviem dolāru šāviņiem? Tik traki?
- Labāk būt gatavai nekā pēc tam nožēlot.
Visu nakti pavadījuši kārtojot līdzi ņemamās lietas, rītausmā „313” bija gatavi garajam ceļam uz nezināmo. Visiem gan neizdevās sadabūt somas, tāpēc dažiem nepieciešamās mantas bija sastūķētas mazliet citādi sašūtos džemperos, kuru piedurknes veidoja gluži labas mugursomas lences.
- Tas ir traki. Pilnīgs vājprāts! – Gabriela nebeidza šķendēties. Katram, kas bija gatavs klausīties, viņa apzvērēja, ka ies meklēt kādu grupējumu, kam ir mazliet vairāk smadzeņu, taču bija viena no pirmajiem, kas bija gatavi ceļam.
- Pietaupi spēkus, - Maiks no grupas priekšpuses uzsauca. – Mums vēl tālu jāiet.
Sākotnēji ļoti runātīgi, drīz lielākā daļa tiešām apklusa noguruma dēļ. Taču gluži labs atalgojums bija priekšpilsētas ieraudzīšana. Arī tā bija saspridzināta, bet šeit tas kaut kā nebija tik uzkrītoši un visa ainava kopumā izskatījās pat mierpilni. Turklāt priekšpilsētā nebija visās malās noslēptu apsargu, kas vaktē, lai kāds par milimetru nepārkāpj robežu – kas nav nekādā redzamā veidā atzīmēta.
- Mēs mierīgi varējām pārvākties uz šejieni, - kāds ieminējās.
- Bet te nav nekādu iespēju atrast kaut ko lietderīgu kā centrā, vai izaudzēt kā, cerams, mežā, - iebilda Alete. – Es domāju, ka tieši tāpēc šī pilsētas daļa ir pamesta. Varbūt šeit kaut kur slēpjas daži vientuļnieki, bet bandām tas neder.
- Un tieši tāpēc, - Maiks, kas šķita uzņēmies vadītāja lomu, mudināja, - mēs raitā solī dodamies tālāk.
Kad saule jau tuvojās rietam un debesis sārtojās, grupa beidzot sasniedza pilsētas malu. Acīm pavērās neticams skats - pāris kilometru, kuros nebija nekā, un tad tūkstošiem koku tik spilgti zaļā krāsā, ka tā pārspēja visas iedomas. Pilsētu no tā šķīra vien nelīdzens acīmredzami nogruvis mūris pieauguša cilvēka vidukļa augstumā un pārdesmit metru platumā un virs tā nostiprināts stiepļu režģis dažu metru augstumā, kam viegli varētu pārrāpties pāri.
Kaut kur prāta aizmugurē Tifānija sajuta ko nepareizu. Kamēr pārējie sāka ālēties un svinēt pirms vēl tikuši pāri, meitene skatījās uz stiepļu režģi.
- Kas tev notika? Tu taču tā gribēji tikt ārā no pilsētas. – Tā bija Alete. Viņai bija smaids pār visu seju, taču tad aizēnojās. – Ko tu tur ieraudzīji? Kaut kas nav kārtībā?
- Pasaki man vienu, - Tifānija sacīja lēni, apdomājot pašas pateikto. – Tas mūris ir sabrucis sprādzienos, kas iznīcināja gandrīz visus cilvēkus. Kurš bija tas, kurš pēc tam uzlika režģi?
Meitenes pagriezās viena pret otru un vēroja kā draudzenes acīs ataust atskārta.
Pēkšņi apkārt sākās panika un kliedzieni, kas kopā radīja pilnīgu haosa kaleidoskopu. No kaut kurienes atskanēja šāvieni, un Tifānija izvilka aiz jostas aizbāztos nažus, bet nesaprata uz kuru pusi griezties; viņa vēroja kā Alete notēmē ar musketēm un izšauj; sudraba dolāri aizlidoja plašā lokā ar milzu spēku un ātrumu, nopļaujot vairākus uzbrucējus ar vienu šāvienu, bet tie saradās arvien vairāk; Tifānija atpazina Kaldersu;
viņš notēmē ar revolveri;
viņa paceļ roku ar nazi un met;
un stobra galā nozibsnī uguns;
un nazis lido;
un…
Paldies tev, par šo darbu!