Iepriekšējā daļa - Šāviens (2)
Nākamajā dienā Tifānija pamodās tikai tad, kad rietošā saule iespīdēja guļamistabas vienīgajā niecīgajā lodziņā, un sāka sildīt viņas seju. Tiklīdz pamodusies, viņa saģērbās, sakārtoja matus, un, pakļaudamās rūcošajam vēderam, devās uz virtuvi.
Tur viņa satika milzīgo melno suni, ko Džeisons bija paglābis, ievelkot bunkurā līdz ar sevi pašu, un trešo „313” sievieti – Gabrielu -, kas bija viennozīmīgi iecelta par pavāri, tiklīdz citi uzzināja, ka viņa reiz bija strādājusi vienā no Manhetenas labākajiem restorāniem. Tiesa gan, šīs prasmes nekam nederēja, ja nebija pieejams safrāns, baziliks vai vienkārši svaigi tomāti, taču viņa darīja ko spēja.
- Labrīt. Kas šodien ēdienkartē? Nē, ļauj minēt. Dīvaina putra, kas ne pēc kā neizskatās un garšo tikai mazliet labāk.
- Vairāk izskatās pēc labvakar. – Gabriela norādīja uz logu. – Un jā, tici vai nē, bet tu uzminēji.
- Fantastiski. Man patīk uzminēt. – Tifānija teatrāli saberzēja rokas un saviebās tiklīdz sajuta iepriekšējās dienas nobrāzumus. – Vai ir kādi jaunumi?
- Nekā. Izlūki vēl nav atpakaļ. – Gabriela pasniedza plastmasas bļodiņu ar saturu, kas it nemaz neatgādināja ēdienu, bet Tifāniju tas netraucēja. Labāk kaut kas tāds nekā nekas.
- Saule drīz rietēs. Ja viņi vēl nav atpakaļ, tad kuru katru brīdi noteikti būs. - meitene cerīgi pavicināja karoti. Uz to Gabriela tikai paraustīja plecus un, kad durvīs parādījās galīgi izspūris Denjels, atrāva vaļā skapi, lai izvilktu dienasgaismā cepumus un šokolādes krēmu, kam derīguma termiņš droši vien bija beidzies pirms vairākiem gadiem. Ikviens bandā visādi centās viņu lutināt, jo, a – viņš bija visjaunākais, un b – bez viņa ģeniālajiem plāniem dzīvē būtu vēl mazāk komforta. Par spīti vecumam, tieši viņš bija tas, kurš pamanījās izveidot gan derīgas lodes šaujamieročiem, gan sprāgstvielas no krāsas, vaska un sērskābes. Tajā brīdī, kad beigsies cepumi un šokolādes krēms, visticamāk, bija gaidāms plāns, kā to krājumus papildināt.
- Čau, nažu princese. – Pat samiegojies Denjels allaž izdomāja jaunu vārdu salikumu, lai tikai pasmietos par Tifānijas nevēlēšanos šaut. Pat viņš dižojās ar nelielu revolveri, kas viņam vienmēr bija pie sāniem.
- Ļoti smieklīgi, - viņa pamēdījās. – Bet paldies par atgādinājumu, jāsameklē tie Maika „draņķīgie naži”. – Pēdējos vārdus viņa ar pirkstiem ieķeksēja „pēdiņās”.
- Man šķiet, tos paņēma Alete kopā ar saviem dolāriem, - Gabriela ieminējās, pacēlusi galvu.
- Nu, tad es iešu pie viņas, - Tifānija piecēlās un gāja durvju virzienā. – Paldies par brokastīm.
Vecākā sieviete ar īkšķi pabakstīja loga virzienā.
- Saule riet nevis aust.
- Lai jau paliek.
Aletei un Denjelam bija kopīga darba telpa. Tas bija visai iespaidīgs sasniegums, ņemot vērā, ka lielākajai daļai „313” biedru privātā telpa aprobežojās ar pāris kvadrātmetriem, kur gulēt kopīgajā guļamistabā. Tiesa gan, nebija arī daudz tādu, kam būtu vajadzīga atsevišķa telpa. Denjelam tā bija nepieciešama dažādiem eksperimentiem un veiksmīgo eksperimentu atkārotai veikšanai, bet Aletei priekš viņas sudraba dolāru kolekcijas.
Kad Tifānija iegāja telpā, Alete tīrīja vienu no savām musketēm. Tikko pametusi skatienu uz ienācēju, viņa norādīja uz galdu, kur bija sarindoti četri dažādas bojājuma pakāpes naži. Patiesībā, viens no tiem izskatījās esam pat ļoti labā stāvoklī.
- Denjels notīrīja rūsu, - Alete ieminējās, redzot, ka Tifānija tos uzmanīgi nopēta.
- Tātad, ja kaut kas ir klāts ar rūsu, Maiks uzskata, ka tas ir draņķīgs. Super, visa šī vieta sastāv no rūsas, - Tifānija noteica.
Alete grasījās atbildēt, kad mieru visapkārt pēkšņi satricināja skaļš troksnis. Tik vien izdevās apjaust, ka to varētu radīt ārdurvju atsišanās pret sienu, kad uzmanību novērsa sauciens no tās pašas puses:
- Tifa! Meklē savu koferi un nāc šurp!
Vārdi momentā izsauca reakciju un nepilnas minūtes laikā Tifānija bija sadabūjusi dzelzs koferi un nokļuvusi pie durvīm. Izrādījās, ka Deriks bija dabūjis lodi plecā un Vilmers satraucās par viņu tā, it kā šis jau būtu ar vienu kāju viņā saulē.
- Nav tik traki. Ievainojums nav bīstams dzīvībai, viss būs kārtībā, - Tifānija mierināja.
Kā jau ikvienam, kas bija uzņemts šai grupā, viņai bija kādas spējas, kas viņu padarīja noderīgu. Varbūt viņa nespēja izgatavot sprāgstvielas vai stiept simt kilogramus smagas somas, toties ar medicīniskajiem piederumiem viņa darbojās itin veikli.
Izvilkusi lodi, viņa dezinficēja ievainojumu un Deriks iekaucās tā, ka melnais suns no virtuves atsteidzās palīgā. Atstūmusi siekalaino purnu, kas pūta viņai sejā karstu dvašu, Tifānija sameklēja visu nepieciešamo ievainojuma nosaitēšanai.
- Starp citu, kā tas gadījās? – viņa ievaicājās. Tad viņas rokas uz mirkli pārtrauca darboties, meitene pacēla skatienu un nesaprašanā sarauca pieri. – Vai tad jūs negājāt trijatā? To prasa „313” noteikumi!
Iestājās salts klusums. Tifānijas prātā mīklas gabaliņi salikās kopā un viņa strauji ievilka elpu.
- Kas… kurš bija trešais? – viņa klusinātā balsī jautāja.
- Marks. Mēs nebijām pietiekami piesardzīgi un palaidām garām kluso signalizāciju vai ko tamlīdzīgu. Vienā brīdī viss bija kārtībā un jau nākamajā mums uzbruka. Mēs ar Deriku pamanījāmies ielīst mazo ieliņu labirintā, bet Marks ne. Viņu nošāva Kalderss pats.
Uz brīdi viss šķita uz mūžiem sastindzis, bet tad Tifānija atsāka savu darbu.
- Kalderss? Bet viņš taču ir…
- Vecās Ņujorkas jaunais mērs, jā. Mēs meklējām informāciju, un kur dabūt labāku informāciju kā no pašiem galvenajiem? – Deriks saņēmās atbildēt.
- Un tas bija tā vērts? – Tifānija neticīgi jautāja.
- Es negribētu tā teikt, jo tas izklausās tik vienaldzīgi, bet ja tu uzstāj – jā. – Vilmers pamāja ar sāpīgu sejas izteiksmi.
Tifānija papliķēja Derikam pa vaigu.
- Tu esi kārtībā, kucēn. Varbūt derētu noorganizēt sanāksmi un jūs mums visiem varēsiet izstāstīt, kas tieši bija mūsējā dzīvības vērts?
Turpinājums - Šāviens (4)
