25.Nodaļa – Divas personības
Bija aizritējušas tikai pāris sekundes, bet likās, ka bija pagājusi mūžība, kamēr Gregs vērās manī ar milzīgām, bailēs atvērtām acīm. Kad viņš beidzot atmodās no transa, viņam nevajadzēja teikt nevienu vārdu, kā tikai pamāt ar roku un visi velni metās mums virsū. Mans instinkts bija uzreiz skriet pretējā virzienā, jo es zināju, ka neesmu gana stipra un stulba, lai mēģināt cīnīties pretī tik daudziem velniem. Bet pēkšņi es jutu, ka nevaru pakustināt savas kājas. Es tās vairs nekontrolēju. Es stāvēju uz vietas un vēroju kā velni man skrien virsū un tad es sāku skriet viņiem pretī. “MEIFRON KO TU DARI!?” es bļāvu domās, jo es zināju, ka viņš ir pārņēmis kontroli pār manu ķermeni. “MEIFRON!” Es vēlreiz iekliedzos, bet viņš man neatbildēja. Un tad mana dūre ietriecās tieši tuvākā velna sejā. Velns ar kliedzienu nokrita pie zemes un saķēra savu seju. Uzticies man, esmu gana spēcīgs… Meifrona balss atkal nočukstēja manā galvā. Un tad vēl viens mans trieciens lidoja cita velna sejā. Es pat varēju dzirdēt, kā viņa deguna kauls salūzt pēc spēcīgā trieciena. Redzot kā daži no velniem krīt no viena mana trieciena, pārējie apstājās pusceļā un sāka skriet pretējā virzienā. Es viņiem skrēju pakaļ augšā pa trepēm un mans ķermenis, kuru bija pārņēmis Meifrons, vēlējās skriet pakaļ viņiem arī tad, kad sasniedzām augšējo stāvu, bet es saņēmu visu savu spēku un apstājos. Bērns, ko tu dari? Mums jādodas pakaļ manam brālim…
-Es zinu, bet vispirms mums vajag salauzt burvestību, kas neļauj man izmantot manas spējas. – es to pateicu skaļi, jo zināju, ka viņš tāpat dzirdēs.
-Makenzij? – šī ļoti pazīstamā balss mani pilnībā izsita no sliedēm. Es pagriezos pret pils āra durvīm un ieraudzīju viņu stāvam un vēršamies manī.
-Skaj!? – es iebļāvos un jau gatavojos skriet viņam pretī, bet manas kājas nekustējās.
-Laid mani! – es kliedzu Meifronam. -Es viņu pazīstu! – es mēģināju no visa spēka izlauzties no Meifrona tvēriena, bet man nekas neizdevās. Mans ķermenis sāka trīcēt un kratīties no manas vēlmes izlauzties un iekrist Skaja apskāvienā. Tas ir velns… Meifrons čukstēja manā galvā, bet es viņam neticēju un turpināju ārdīties.
-Nav gan! Tas ir Skajs! – man likās, ka es biju izrāvusies no viņa tvēriena, jo manas kājas sāka skriet Skaja virzienā, bet līdz ko es biju metra attālumā no viņa, mana dūre pacēlās un nolaidās tieši uz Skaja sejas. Es gribēju sākt kliegt, kad ieraudzīju asinis nākam no Skaja deguna, kamēr viņš nekustīgs gulēja uz zemes, bet tad pēkšņi viņa augums sāka raustīties kā televizors, kad tam nav signāla. Manas kājas mazliet pagāja uz atpakaļu tieši tajā brīdī, kad Skajs mainīja izskatu. Tas vairs nebija viņš, kas gulēja uz zemes, bet gan kāds velns viņu īstajā veidolā. Es biju tik lielā šokā, ka nepamanīju, ka manas kājas ir sākušas skriet prom no guļošā velna.
-Kas…kas… - es murmināju, cenzdamās saprast, kas tikko notika. Tas bija Seils. Ļoti apdāvināts velns, kurš spēj ielīst citu galvās un pēc tavas atmiņas pārvērsties kādā, ko esi redzējusi. Es zināju, ka tas ir viņš, jo es viegli varu atpazīt velnus, kad tie kādā ir iemiesojušies, vai Seila gadījumā, pārņēmuši kāda izskatu. Meifrons tik daudz runāja, ka tas man uzdzina galvas sāpes. Es biju pavisam izzonējusies no visa, ka nepamanīju, ka esam sasnieguši gaiteņa galu. Uz sienām karājās daudz paklāju, kas man izskatījās ļoti dīvaini, jo nevienā vietā pilī nebija ne mazākās dekorācijas un tad pēkšņi kāda gaiteņa galā ir vesela siena ar daudziem paklājiem. Meifrona pavadībā es sāku tos raut nost, bet aiz neviena nekā nebija. Es jau grasījos prasīt ko mēs darām, kad noraujot priekšpēdējo paklāju manā priekšā pavērās metāla durvis.
Mani pirksti ievadīju kādu kombināciju, kas atslēdza vaļā šīs durvis un tām atveroties, es iekšā ieraudzīju kloķi, kas bija pagriezts uz pusi, kur bija iegrebts “+”. Mana roka pastiepās, lai sagrābtu kloķi, kad pēkšņi mani kāds pagrūda malā, liekot man atsisties pret pretējo sienu. Grūdējs bija kāds velns. Pirms es biju paspējusi piecelties kājās, viņš man uzleca virsū un ar spēku iesita tieši pa galvu. Tā atsitās pret zemi, liekot manai redzei mazliet samigloties. Es jutu kā Meifrona spēks ieplūst manā rokā un iesit velnam pa seju. Kad tas mazliet atkāpās, mana kāja ar visu spēku spēra velnam tieši pa vēderu nometot viņu pie zemes. Es jutu briesmīgas sāpes izšaujamies caur manu kreiso kāju un tikai tagad atcerējos, ka esmu ievainota. Es saņemu visu savu spēku un piecēlos kājās tikai lai redzētu, kā manā virzienā skrēja vairāk nekā ducis velnu. Meifrons aizveda mani līdz seifa kloķim un aplicis abas manas rokas ap to iečukstēja man galvā: “Šim būs vajadzīgs ne tikai mans spēks, bet arī tavējais, skaidrs?” Es pakratīju galvu un ar visu savu un Meifrona spēku, vilku kloķi uz pusi, kur bija iegravēts “-“. Mēs bijām kloķi pabīdījuši līdz pusei, kad mūs atkal kāds izsita no līdzsvara un aizlidināja prom no seifa. Tie protams bija velni, tikai šoreiz viņi bija bruņoti. Naža asmens lidoja manā virzienā un trāpīja tieši tajā pašā kājā, kurā Gregs bija iedūris savu zelta nazi. Es iekliedzos tik skaļi, ka man pašai gandrīz aizkrita ausis. Mans skatiens bija pavisam aizmiglojies un vienīgo ko dzirdēju savās ausīs bija dūkoņa. Makenzij paliec ar mani… Makenzij!! Es dzirdēju Meifronu kliedzam manā galvā un cenšamies mani piecelt kājās, bet es nevarēju pakustēties. Caur savu miglaino skatienu es redzēju to pašu velnu atkal nākam man virsū, bet tad viņš negaidot apstājās un nokrita tieši pie manam kājām.
Es centos sasprindzināt savu skatienu, lai redzētu, kas nosita velnu no kājām, bet es biju pārāk vāja un mana galva un kāja pulsēja mežonīgās sāpēs. Un tad es atkal izdzirdēju viņa balsi.
-Makenzij! – es atkal gaidīju, kad Meifrons teiks, ka viņš nav īsts, bet viņš klusēja. Skajs parādījās manā redzes lokā, bet es nevarēju pilnībā saskatīt viņa seju. -Makenzij, paskaties uz mani! - Es gribēju viņam ko sacīt, bet es biju kā pazaudējusi balsi. Es jutu, kā pamazām no manis izsīkst dzīvība. Meifron… ej prom no manis... es mirstu…un tu citādāk nomirsi ar mani… Es čukstēju savā galvā, cerēdama, ka viņš sadzirdēs. Mana redze pavisam pazuda un es jutu kā ieslīgstu miegā.
Kā no zila gaisa, manas acis pēkšņi atsprāga vaļā. Mana redze bija pilnībā atgriezusies un es vairs nejutu sāpes ne savā galvā, ne kājā. Es jutos tik apjukusi un pilnībā disorientēta, līdz Ītans sagrāba manu seju un ieskatījās man tieši acīs. Viņš neko neteica, tikai palīdzēja man piecelties un tikko manas kājas atkal nostabilizējās, es jutu kā spārni izlaužas no manas muguras un mans ķermenis piepildās ar kņudošu enerģiju. Manas spējas! Es pagriezos pret kloķi pie kura stāvēja Skajs. Tas bija pavisam pagriezts uz “-“. Viņš skatījās uz mani ar viltīgu smaidu un es nevarēju noturēties un nesmaidīt viņam pretī. Es paskatījos uz daudzo velnu ķermeņiem, kuri bija izmētāti pa visu gaiteni.
-Kas notika? – es jautāju Ītanam un Skajam, kad viņi abi bija nostājušies man blakus.
-Mēs viņus visus nogalinājām, lai izglābtu tevi. – Skajs noteica. Es tik ļoti gribēju viņu noskūpstīt, sajust viņa apskāvienus un pazīstamo meža smaržu, kas viņu vienmēr ieskāva.
-Kā jūs… - Makenzij… Es iesāku jautāt, bet mani pārtrauca Meifrona balss manā galvā.
-Kas? – es noteicu skaļi un jutu kā abi zēni uz mani paskatās ar apmulsušiem skatieniem. Priekšā… Meifrons nočukstēja un es pagriezos pret garo gaiteni tieši tajā brīdī, kad no stūra parādījās Gregs. Viņš nebija viens, bet viņa līdznācēji nebija tie, ko es biju gaidījusi. Lai vai cik ļoti viņi gribēja atdot mani velniem, lai paši varētu būt mierā, es nedomāju, ka viņi nostāsies pat pret saviem bērniem. Gregs kopā ar Lailiu un Malvonu nāca uz mūsu pusi. Pirms jebkurš no mums paspēja ko pateikt, Ītans un Skajs tika atsisti pret sienu ar spēcīgu vēja pūsmu, kuru izdeva Lailia. Visi trīs atnācēji nostājās pāris metru attālumā no manis.
-Es redzu, ka esi atguvusi savas spējas… - Gregs nobļāva. Es tik ļoti gribēju viņam iesist, ka Meifronam nācās pārņemt mana ķermeņa kontrolēšanu, jo es sāku iet viņu virziena. Gregs sāka skaļi smieties.
-Redzu, ka tavs tēvs atkal ņem kontroli pār tevi, ja? Ak vai, viņš pat neļauj tev pašai neko izdarīt… - es jutu kā visu acis, gan Malvona un Lailias, gan Skaja un Ītana, ir ieplestas un vērstas man. Es dzirdēju Skaju nomurminām vārdu “tēvs?”, bet Ītanu nomurminām kaut ko par kontroli. Pēkšņi Gregs strauji izvilka no kabatas nazi un meta to manā virziena, bet es aizbloķēju savu ķermeni ar milzīgajiem spārniem. Kad tie atkal atvērās, es vairs nebiju savā parastajā veidolā, bet gan īstajā blēru veidolā. Es centos paspert soli uz priekšu, bet Meifrons man neļāva kustēties.
-Laid mani. – es nočukstēju, bet viņš neklausījās. Es jutos kā sastingusi uz vietas, nespēdama neko izdarīt. -Meifron! – es iekliedzos, bet viņš mani nelaida vaļā. Es…es nevaru atlaist kontroli… Viņa balss tik ļoti raustījās, ka es knapi sapratu, ko viņš teica.
-Ko? – es iebļāvos un garo gaiteni atkal piepildīja Grega smiekli.
-Laikam papiņš tev nebija pateicis, ka vienīgais iemesls kāpēc viņš varēja tevī iemiesoties bija tāpēc, ka tajā brīdī nebija īstajā blēru veidolā un tagad, kad esi, viņš ir kā sasalis tavā galviņā atstājot gan viņu, gan tevi bezspēcīgu. – Gregs turpināja smieties un smieties. -Bija jauki ar jums spēlēties, bet tagad pieliksim punktu, labi?
