local-stats-pixel fb-conv-api

Savienotās pasaules (17)3

17.Nodaļa – Ziņojums

Nākamās pāris dienas es tikai trenējos. Man nebija laika nekam citam. Pat cilvēkam vajadzīgajām lietām, kā gulēšanai un ēšanai man bija ierobežots laiks. Manas apmācības katru dienu sākās ar saullēktu un beidzās ar saulrietu, kas nozīmēja, ka vienīgais laiks, kad varu atpūsties ir guļot. Bet es nebiju vienīgā, kurai viss laiks bija aizņemts. Šīs dienas es Skaju biju satikusi tikai divas reizes, kad viņam man bija jāmāca kā kontrolēt uguns spējas. Es abas reizes biju ļoti priecīga, kad ieraudzīju Skaju, bet viņš pret mani izturējās ļoti attālināti. Es nezināju, kāds tam bija iemesls un katru reizi, kad es centos par to ieminēties, viņš attālinājās vēl vairāk un teica, ka man vajag turpināt mācīties.

Es ātri iemācījos kontrolēt visas šīs spējas: uguni, ūdeni un ledu, zemi un elektrību, bet manu pacietību un vēlmi mācīties ļoti izspieda vējš. Tā kā pirms apmācībām es ne reizi nebiju izjutusi, kā darbojas vēja spēja manā ķermenī, es nevarēju to aizsākt. Zeins, kurš man centās iemācīt šo spēju kontrolēt centās man iestāstīt, ka vēju ir visgrūtāk kontrolēt. Bet es zināju, ka tam nebija nekāda sakara ar to, kāpēc nevarēju šo spēju aizsākt.

Es biju ļoti neizgulējusies un vēl pie tam nokaitināta, ka nespēju šo spēju kontrolēt vai vispār aizsākt, ka es izskrēju ārā no apmācību telpas un cik vien ātri varēju izskrēju no ēkas. Es biju bijusi tik ļoti aizņemta, ka nebiju pamanījusi sniegu, kas bija pārklājis visu Raganu pasauli. Es iekritu mīkstajā sniega segā un iegrābos tajā ar plaukstām. Es jutu kā aukstums dzeļ manās plaukstās, bet es neņēmu rokas ārā no sniega. Tā vietā es iekoncentrējos kūstošajā sniegā savās plaukstās un centos to atkal sasaldēt. Man sanāca, jo kad beidzot pacēlu plaukstas pret sevi, tajā gulēja ledus gabals. Es pasmaidīju un aizmetu to prom, liekot ledum no manām plaukstām šauties tam līdzi un izveidot tādu kā tiltu no vietas kur tupēju es, līdz vietai kur nokrita ledus gabals.

Manas rokas bija sasalušas, tāpēc es izdomāju, ka šis būtu perfektais brīdis, kad izmēģināt vai varu izveidot liesmu sasalušās rokās. Skajs un feja, kura mani apmācīja ledus un ūdens kontrolēšanu, teica, ka tas nav iespējams, bet man kaut kas teica, ka es to varu. Tā nu es sakoncentrējos uz siltumu, kas vēl bija manā ķermenī, liekot asinīm mazliet sakarst un vest šo siltumu uz manām plaukstām. Es jutu, kā manas plaukstas paliek siltākas, bet liesma tajās neradījās. Es savilku roku dūrē, iedzenot nagus ādā un tad palaidu vaļā. Manā priekšā uzliesmoja vislielākā uguns liesma, kādu es jebkad biju izveidojusi. Es biju tik ļoti sajūsmināta, ka ilgi nepamanīju kādu stāvam sev priekšā, tikai pāris metru attālumā. Tas bija Ītans. Viņš skatījās man tieši sejā ar milzīgām acīm, kuras vairs nebija zilas, bet gan pilnībā baltas. Es cik vien ātri varēju pielecu kājās un pieskrēju pie viņa, apķerdamās viņam ap kaklu.

-Ītan, kas… - es iesāku, kad biju palaidusi viņu vaļā, bet viņš sāka runāt it kā neko nebūtu dzirdējis un jutis. Viņa balss bija robotveidīga un auksta. Tā vispār nebija Ītana balss.

-Man ir ziņojums jaunajai blērai Makenzijai. Ja vēlies, lai neviens vairs necieš un mēs atlaižam brīvībā visas raganas un fejas, kuras ir nokļuvušas mūsu pakļautībā, tad dari kā liksim. Iznāc šīs mājas priekšā tieši pusnaktī. Viena. – ar to Ītana acis aizvērās un viņš iekrita sniegā.

-Lailia! – es iebļāvos, ienesdama Ītanu iekšā. Nepagāja pat minūte, kad mani aplenca Skajs, Malvons, Lailia un citas fejas un raganas. Mēs aizvedām Ītanu uz vienu no brīvajām istabām un noguldījām viņu gultā. Viņa krūtis cēlās vienmērīgi, kad viņš ieelpoja un viņa āda bija tajā pašā porcelāna krāsā, bet kaut kas pilnīgi nebija ar viņu kārtībā, neskaitot baisās baltās acis. Es centos uz viņu pielietot savas dziedēšanas spējas, kuras biju trenējusies uz sevis, iegriezdama sev ar nazi mazus skrāpējumus un sadziedējusi, bet nekas neizdevās. Kad beidzot es padevos un nosēdos uz krēsla blakus gultai, Lailia ierunājās.

-Vai viņš ko teica pirms nokrita? – es jutu kā visas acis ar cerībām raudzījās manī. Ītans man nebija teicis, ka nevaru teikt nevienam par šo ziņojumu, bet es zināju, ka ja pateikšu, tad man neļaus iet vienai. Es novērsos no visu skatieniem un paskatījos uz Ītanu.

-Nē. Viņš tikai pavēra muti, it kā gribēdams kaut ko teikt. – Lailia un Malvons kopā ar pārējām fejām un raganām izgāja no istabas. Vienīgie, kas šeit bija palikuši bija es un Skajs, kopā ar guļošo Ītanu.

-Kāpēc tu meloji? – Skaja jautājums mani izsita no sliedēm. Vai tiešām es tik slikti meloju?

-Es nemeloju. Tā bija taisnība. – Es neskatījos uz Skaju. Ne tikai tāpēc, ka zināju, ka uzreiz salūzīšu un pateikšu taisnību, bet arī tāpēc, ka biju mazliet dusmīga uz viņu. Viņš ne reizi pie manis neatnāca šo pāris dienu laikā un pat tad, kad bijām kopā apmācībās, ne reizi neapvaicājās, kā man iet un nepieskārās.

-Makenzij… - viņš iesāka, bet es neļāvu viņam pabeigt, jo līdz ko viņš ierunājās, es piecēlos kājās un krēslu atgrūdusi pret sienu izgāju no istabas.

Nākamās pāris stundas es pavadīju savā istabā, kura man tika piešķirta, kad sāku mācības. Es nevarēju beigt domāt par ziņojumu, kuru biju saņēmusi no Ītana. Es zināju, ka iešu, par to es nedomāju un neuztraucos. Es vairāk domāju par Gregu un to, kāds viņš izskatījās, kad viņā parādījās velns. Es nezināju, vai šīs būtnes būs cilvēku veidolā, vai to patiesajā izskatā. Kāds vispār bija viņu patiesais izskats? Kad bija atlikuša tikai pāris minūtes līdz pusnaktij, es klusām izlavījos no savas istabas. Es gāju garām Malvona istabai, kad sadzirdēju kā viņš ar kādu runā. Pēc balss tā izklausījās pēc Lailias.

-Ja šis neizdosies, tad mums būs jādomā kas cits. Mēs nedrīkstam izpostīt savas pasaules viena bērna dēļ. – Pēc viņas balss, varēja pateikt, ka Lailia bija uztraukusies, bet visvairāk mani apstulbināja viņas komentārs par vienu bērnu. Kāds bērns? Es gribēju vēl mazliet palikt un paklausīties, bet izdzirdējusi pulksteņa sitienus, kas norādīja, ka ir pusnakts, es cik vien ātri varēju skrēju lejā pa kāpnēm uz ārdurvīm.

Es stāvēju piesnigušajā celiņā un skatījos tālumā. Neviena skaņa neliecināja, ka kāds būtu tuvumā. Aukstais ziemas gaiss pūta cauri manai plānajai jakai, liekot manam ķermenim sākt trīcēt. Es gaidīju vairākas minūtes līdz tālumā saskatīju mazu kustību. Tā kā ārā bija ļoti tumšs, es šīs figūras nevarēju atpazīt vai pat kārtīgi saskatīt. Es sasprindzināju savu redzi un tikai tad, kad viņi bija pāris metru attālumā no manis, es saskatīju viņu sejas. Es gandrīz noģību no šī skata. Maikla un Alises drēbes bija saplosītas un netīras. Viņi izskatījās kā tikko iznākuši no cīņas. Bet tikai kad ieraudzīju viņu baltās acis un izdzirdēju viņu zemās balsis, es sapratu, ka tie vairs nebija viņi. Manās acīs saskrēja asaras un es sabruku uz zemes ,vēl joprojām skatīdamās uz viņiem.

-Nē, nē, nē, nē…- es čukstēju un līdz ko vārdi bija izgājuši no manas mutes, Maikls satvēra manu kaklu un pacēla mani tik augstu, ka mūsu acis bija vienā līmenī. Manas plaušas tvarstīja pēc gaisa un kājas spurojās cenšoties sataustīt zemi, bet viss bija velti. Es saķēru Maikla rokas ap manu kaklu un izlaidu elektrību uz viņu. Viņš momentāli mani atlaida vaļā un es atkal saļimu uz zemes. Es ievilku dziļāko elpu, kādu vien manas plaušas varēja uzņemt. Es jutu, kā Alise nāk manā virzienā, bet pirms viņai bija iespēja mani satvert, es iebļāvos:

-Es zinu, ka tie neesat jūs! Cīnieties šiem velniem pretī! – es bļāvu to Alisei tieši sejā, bet viņa tikai atņirdza man savus jaunos velna ilkņus un tāpat kā Maikls, sagrāba mani aiz kakla.

-Tavu draugu vairs nav. – viņa atvēra savu muti un es redzēju, kā no tās palēnām ārā sāk nākt tie paši melnie dūmi, ko izlaida Gregs, kad pēkšņi viņu no kājām nosita ledus bulta, kas ielidoja viņai tieši sejā. Es paskatījos atpakaļ uz durvīm un ieraudzīju tajās stāvam Ītanu. Viņš bija ar vienu roku atbalstījies pret durvju ailes, bet ar otru saķēra savu vēderu. Pēkšņi Ītana acis iepletās un viņš izbļāva manu vārdu. Es paskatījos uz saviem bijušajiem draugiem, kuri skrēja man virsū, reizē izlaizdami no sevis melnos dūmus.

-ĪTAN AIZVER DURVIS! – es bļāvu no visa spēka, bet viņš mani neklausīja. Un tad es sajutu šo spēju, kuru visu laiku nevarēju kontrolēt. Es pagriezu plaukstu pret Ītanu un ar vēju viņu iestūmu iekšā lielajā mājā, pirms aizcirtu durvis. Tieši pēc tam melnais mākonis sasniedza mani un mana elpa aizrāvās. Es saņēmu visus savus spēkus un izveidojusi divas elektrības un uguns liesmu bumbas, metu tās viņu virzienā. Tās ietriecās tieši viņiem sirdīs un ar kliedzienu nogāza viņus no kājām.

-Viss vēl nav beidzies! – šis skaļais kliedziens nāca no Alises un līdz ko viņa to bija pateikusi, viņi abi pazuda, aiz sevis atstājot tikai melnos dūmus.

70 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Perfekti!!!! Nākamo!!!!!! Tavs stāsts ir lielisks!!!!
3 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt