15.Nodaļa – Meža māja un lietus
Mēs vairāk kā pusstundu gājām cauri mežam. Kad mēs jau bijām vairāk kā pusi ceļu nogājuši, es tikai tad iedomājos, vai vispār varējām pamest grezno ēku, kurā bijām izmetināti. Bet skaļi es to nepaprasīju, jo es biju priecīga tiekot prom no turienes. Kā arī es ļoti biju noilgojusies pēc meža smaržas un klusās dzīvībiņas visapkārt. Šis mežs neko ļoti neatšķīrās no Blajokas meža. Vismaz tā es domāju, līdz man gar acīm paskrēja spilgti zila bumbiņa un ietriecās kokā, kas bija no mums pa kreisi. Skajs sāka smieties, kad es atlecu atpakaļ.
-Tikai mierīgi, tā ir tikai Skrējēja. – viņš noteica un sāka lēnām iet uz priekšu. Es atguvu savu līdzsvaru un ātri panācu Skaju. Viņa seju rotāja mazs smīns, kas tikai palielinājās, ieraugot manu apstulbumu.
-Skrējējas ir mazi kukaiņi, kuras pamostas naktī un lido pa visu mežu. Viņas nav ne kaitīgas, ne indīgas. Un viņam nav nekāda īsta pielietojuma, ja to domāji. - Mēs trupinājām iet vēl kādu laiku, līdz nonācām pie mājas. Tā bija diezgan liela un celta pilnībā no koka. Es kādu laiku stāvēju un apbrīnoju šo skaisto māju, ka nemaz nepamanīju, ka Skajs vairs nestāvēja man blakus. Es jau gribēju saukt viņa vārdu, kad izdzirdēju savējo. Es apgāju mājai apkārt un ieraudzīju viņu stāvam durvīs.
-Tu nāksi iekšā vai vēl stāvēsi ārā?
-Tu šeit dzīvo? – es nebiju domājusi, ka šī ir viņa mājai, vai, ka vispār kādam tā pieder.
-Dzīvot es nedzīvoju, bet šeit ļoti bieži uzturos, kad esmu Raganu pasaulē. – es iegāju iekšā un manās nāsīs uzreiz iesitās egļu skuju smarža. Māja iekšpuse bija diezgan tumša, bet tajā bija sadedzinātas daudzas sveces, kas izgaismoja šaurās trepes man priekšā. Mēs abi novilkām āra apavus un iegājām virtuvē, kura atradās pa labi no durvīm. Tajā bija galds ar diviem krēsliem, plīts un skapis. No skapja Skajs izvilka kannu pilnu ar ūdeni, mazu katliņu, divas krūzes un maisiņu ar tēju. Kad bijām uzvārījuši tēju un apsēdušies pie galda, es jutos tik atslābinājusies, ka gandrīz vai aizmirsu par tuvojošos cīņu.
-Tu pats šo uzbūvēji?
-Nē, - Skajs noteica un iemalkoja tēju, -es šo māju atradu vienu dienu staigājot pa mežu. Es biju aizdomājies un aizgājis daudz tālāk nekā parasti. Šī māja bija pavisam pamesta un noplukusi no ārpuses, bet iekšpusē viss bija kārtībā. Es tikai atnesu pāris segas, sveces un dažus traukus. – Kādu brīdi mēs sēdējām klusumā un malkojām savas tējas. Es ieelpoju svaigo skuju smaržu un izbaudīju siltumu, kas nāca no mazā kamīna, kurš bija iekurināts, lai varētu uzvārīt tēju. Šeit bija tik silti un patīkami, ka es nekad negribēju pamest šo vietu.
Pēdējais mēnesis bija apgriezis manu pasauli kājām gaisā. Es visu savu mūžu biju domājusi, ka mana dzīve ir pavisam parasta, ka pasaule ir pavisam parasta, bet tad manā dzīvē uzradās šīs maģiskās pasaules ar visām savām īpašībām, ka es nespēju to tik ātri aptvert. Bet te nu es biju – Raganu pasaulē, tikai dažu dienu attālumā no iespējams nāvējošas cīņas. Man nemaz īsti nebija iespējas pat apdomāt to, ka esmu blēra. Mani tik ātri apzīmēja ar šo vārdu, ka es pat īsti nezināju, ko tas nozīmē. Jā, es zinu, ka esmu spēcīga un pārvaldu daudzas spējas, bet es nezinu nekādu, šīs pasaules, vēsturi. Es biju pilnīgā neziņā. Bet šo vajadzību uzzināt es noglabāšu līdz brīdim, kad visi draudi būs pagājuši.
Mēs abi bijām pabeiguši malkot savas tējas un izdomājām uziet augšā. Trepes mūs ieveda mazā istabiņā, kurā bija tikai viens mazs jumta logs un gulta, kas sastāvēja tikai no matrača un daudz segām. Mēs apgulāmies gultā un pavērāmies ārā pa logu. Ja nebūtu spožā mēness, kas iespīdēja mums tieši sejās, mēs nebūtu varējuši redzēt neko. Mēs kādu brīdi tā gulējām, līdz es atcerējos, ko viņš man bija iesācis stāstīt, kad vēl atradāmies otrajā mājā.
-Skaj? – es pajautāju un es jutu, kā viņš pagriež galvu pret mani. -Tu man kaut ko iesāki stāstīt, kad vēl bijām tajā greznajā mājā…- es jutu, kā viņš sasprindzinās un novēršas. -Tev nav man jāstāsta, ja negribi.
-Nē, ne jau tur tā problēma, - viņš iesāka, pieceldamies sēdus. Es sekoju viņa piemēram un arī apsēdos. Tagad mēs sēdējām viens otram pretī. -es vispār nedrīkstu par to runāt, jo īstenībā pats to tikai padzirdēju un man to neviens nav stāstījis.
-Nu, ja tu izstāstīsi man šo, tad es tev arī kaut ko pastāstīšu, kas tev būs jāapsola, ka nevienam neteiksi, citādāk beigas tev būs letālas. – Skajs mazliet pasmējās.
-Apmēram pirms diviem vai trim gadiem, es staigāju pa Malvona māju, to, kur mēs bijām iepriekš, jo tur es īstenībā dzīvoju. Es gāju garām Malvona kabineta durvīm, kad pēkšņi padzirdēju savu vārdu. Es pieliku vienu ausi pie durvīm un tad es izdzirdēju frāzi, kas man paliks galvā mūžīgi: “Es zinu, ka Skajs nav mans bērns, bet man vajadzēja mantinieku un viņa vecāki tāpat bija miruši”. – Skajs smagi nopūtās, bet viņa acīs nebija ne mazākās pēdas no asarām vai pat bēdām. -Man nav ne jausmas, ar ko viņš runāja vai par ko, bet man bija vienalga. Es vienkārši pagriezos un skrēju prom. Tā arī bija tā diena, kad atradu šo māju. – es nezināju ko teikt. Bet es daļēji sapratu, kā viņš jūtas. Viņš to bija uzzinājis tikai nesen, bet man tas tika stāstīts, kad jau biju pavisam maza. Tā droši vien ir liela atšķirība, kad un kāi to uzzini, bet tik un tā, fakts ir viens. Mēs abi nepazinām savus īstos vecākus.
-Un tu viņam par to neko neesi teicis?
-Nē un arī negrasos. Nav jēgas. – Skajs atspieda galvu pret sienu un paskatījās uz mani. -Tava kārta. Un es apsolu, ka nestāstīšu, ja nebūs ļoti smieklīgs vai apkaunojošs. – es viņam iebakstīju ar kāju un mēs abi pasmējāmies.
-Em…Es nezinu vai tas tev liksies kaut kas īpašs, bet pirms es pamodos Raganu pasaulē, es kaut ko nosapņoju. Nu, es nezinu vai to var saukt par sapni, tā drīzāk bija atmiņa. Es redzēju sevi, kad biju maziņa, bet tas nebija tas dīvainākais. Ar mani bija kāda blēra. – Skajs sarauca pieri. Viņš izskatījās ļoti apjucis. Es viņam izstāstīju visu sapni, gan kā viņa man lika atcerēties visas spējas, kuras ir devusi, gan arī to, kā es sapratu, ka tās visas atcerēšos tikai tad, kad būs vajadzības izmantot. Viņa apjukums nepazuda un tas man lika palikt nervozai.
-Kas?
-Es esmu lasījis daudzas grāmatas par blērām un to, kā viņas apdāvina arī cilvēkus, bet es nekad nebiju dzirdējis, ka viņas uzliek lāstu atmiņām, vai, ka vispār atstāj šos bērnus dzīvot cilvēku pasaulē. – es tikai paraustīju plecus un paskatījos uz viņu.
-Man ir vēl mazāka sajēga nekā tev. – Kad mūsu saruna mazliet noklusa, es varēju sadzirdēt, kā uz jumta lēnām sāk krist ūdens piles. Es redzēju, ka arī Skajs to ir pamanījis, jo viņš piecēlās kājās, lai paskatītos pa logu.
-Mums vajadzētu tikt atpakaļ pirms ārā sāk gāzt kā ar spaiņiem. – mans prieks uzreiz pazuda. Es ļoti negribēju pamest šo māju, jo šeit bija tik mājīgi un silti. Ka arī, es gribēju vēl mazliet laika pavadīt ar Skaju. Es zināju, ka līdz ko mēs atgriezīsimies, mums būs jāsāk apmācības un tad atpūsties mēs vairs nevarēsim. Kur nu vēl mērot tādu ceļu līdz šai vietai. Skajs ieraudzīja manu bēdīgo izteiksmi un nosēdās blakus.
-Viss labi?
-Jā, viss kārtībā. – es noteicu un mēs nogājām lejā. Uzvilkuši zābakus mēs nodzēsām krāsnī uguni un atlikuši visus traukus pa vietām izgājām ārā no siltās mājas. Nakts gaiss likās palicis vēsāks un es jutu aukstumu izejam sev cauri. Mēs bijām paspējuši paiet tikai dažas minūtes, kad jau zeme sāka palikt slapja un dubļaina. Pēkšņi es jutu, kā zem manām kājām pazūd pamats un es sāku krist uz atpakaļu. Skajs mani saķēra pēdējā brīdī un uzvilcis atpakaļ kājās pievilka pie sevis. Mēs bijām tik tuvu, ka mūsu deguni saskārās un tad es sajutu viņa lūpas uz savējām. Viņa siltums izgāja caur mani un es vairs nejutu neko citu, kā viņa lūpas. Es apķēros viņam ap kaklu un sajutu viņa rokas ap manu vidukli. Mēs kādu brīdi šādi stāvējām un skūpstījāmies, līdz smidzināšana pārvērtās gāzienā. Mēs abi atrāvāmies un paskatījāmies uz augšu. Kad mūsu acis atkal sastapās, es nevarēju nesmaidīt.
-Es domāju, ka mums bija jātiek atpakaļ pirms sāk gāzt kā ar spaiņiem. – Skajs pievilka mani atpakaļ sev klāt un pirms viņa lūpas atkal nogūlās uz manējām viņš noteica:
-Sen jau par vēlu.
