local-stats-pixel

Savaldīties 174

118 1

Visi sāka izklīst ap pulksten četriem. Mēs viņiem piebirdrojāmies. Ejot uz mūsu dzīvokli, Dmitrijs bija mani apķēris, bet es atbalstīju savu galvu uz viņa pleca.

Ieejot iekšā, uzreiz novilku kurpes.

Iegāju vannasistabā.

- Dmitrij. – atslēdzu viņam durvis.

- Jā?!

- Palīdzēsi man tikt laukā no kleitas.

- Protams.

Atvēris manu kleitu viņš sāka mani skūpstī. Tikām abi vaļā no drēbēm un ikāpām dušā. Ūdens tecēju mums virsu, bet mums tas netraucēja.

No vannasistabas izgājām pēc stundas. Ierāpāmies gultā un Dmitrijs mani cieši apskāva. Un tā mēs aizmigām.

Nākamajā dienā piecēlāmies ap 14:00. Pagriezos pret Dmitriju un noskūpstīju viņu.

- Labrīt, mīļā.

- Labrīt. – pasmaidīju.

- Kā iet manai saulītei?

- Padomāsim? – noskūpstīju viņu. –Lieliski.

- Un kā ietu, ja es tevi nebūtu apskāvis?

- Šausmīgi. – Viņš iesmējās. Viņa skanīgie smiekli mani pārņēma. Man kļuva vieglāk.

- Zini, man nevajag laimi, jo man esi tu. –pavisam nopietni teicu. Es vairrākārt baidījos, ka laime pazudīs, bet man viņa visu laiku bija blakus. Mana laime ir Dmitrijs.

- Ceļamies un taisamies, iziesim nelielā pastaigā.

Izlecu no gultas un ieskrēju vannasistabā. Par laimi uz ķeblīša stāvēja bikses, džemperis un kedas. Saķemmēju matus un saņēmu tos augstajā astē.

Izmazgāju zobus un devos laukā no vannasistabas. Dmitrijs mani gaidīja. Viņš pabužināja matus un visa frizūra izjuka.

- Neliela dāvana. – viņš noteica un smejoties iegāja vannasistabā, somā atradu vēl vienu ķemmi un pārtaisīju frizūru.

Kad iznāca no vannasistabas Dmitrijs, kabatā ieliku telefonu. Saņēmu Dmitrija roku un mēs devāmies.

Iegājām mežā, devos uz mājiņas pusi, ieskrēju tajā un paņēmu no tā divus pledus un devos uz kalniņu, no kura pavērās skats uz pilsētu, parasto iedzīvotāju pilsētu.

Nonākuši galā, nosedzu pledu uz zemes. Mēs apsēdāmies, uzbūru šampanieti, glāzes un šokolādi. Ieritinājos Dmitrija apskāvienā un apmetu mums apkārt pledu. Dzēru šampanieti, baudīju skatu un laiku kopā ar savu mīļoto.

- Te ir skaisti.

- Jā ir gan.

- Kā tu atradi šo vietu?

- Ar Oskaru vienu dienu, māžojoties bijām nonākuši līdz šejienei. – mazliet vilcinoties atbildēju.

Viņš pieliecās un noskūpstīja mani. Tiku noguldīta uz zemes, viņš uzgūlās man virsū un turpināja skūpstīt.

Mums pāri pārlidoja lidmašīna.

- Skaties. – Dmitrijs apgūlās man blakus un saņēma manu roku. Skatījāmies debesīs un pārlidoja mums pāri divas lidmašīnas, viena, kas laidās uz lidostu, otra, kas laidās no lidostas.

- Tas ir brīnišķīgi.

Kad mūs vairāk nevarēja sasildīt ne pledi, ne ķermeņa siltums devāmies atpakaļ.

Ienesu pledus mājiņā. Man sekoja Dmitrijs.

- Es tev teicu palikt ārā.

Viņš apskatīja visas bildes un ar pirksu pārbrauca vakar uzņemtajām bildēm.

- Tas ir no vakardienas.

- Jā. Biju aizmirsusi pa šo vietu un vakar Oskars man atgādināja.

- Tu visu laiku piemini Oskaru, kāpēc tad tu ar viņu neprecējies. – Dmitrijs pagriezās un aizgāja aizcirsdams durvis.

Nu bet protams un tagad es netikšu ārā, jo durvis būs iesprūdūšas. Paņēmu telefonu zona ir pazudusi lieliski. Mēģināju atvērt durvis, bet man neizdevās. Viņas var atvērt tikai no vienas puses un es esmu nepareizajā pusē.

/Dmitrijs/

Ir jau seši vakarā, Annija nav atgriezusies uz zvaniem arī neatbild. Labi, man vienalga, vienīgais cilvēks ko viņa mīl ir Oskars ja jau visu laiku par viņu runā.

/Annija/

Pulkstens bija septiņi vakarā. Dmitrijs nenāca, man sāka salt, tāpēc ietinos dūnu segā.

Sadzirdēju skrāpēšanos gar durvīm. Vilks, meža dzīvnieks, es sāku bīties.

Bet tad durvis tika atvērtas un tur stāvēja Oskars.

- Paldies. – apskāvu puisi.

- Ko tu?

- Vēlāk paskaidrošu. – atdevu viņam segu un skrēju, skrēju cik ātri vien varu, man pēc iespējas ātrāk bija jāsatiek Dmitrijs.

Mūsu dzīvokļa durvis bija aizslēgtas un manas atslēgas bija iekšā. Apsēdos uz zemes un atstutēju galvu pret ceļiem.

Lēnām sāku pazusta sapņu valstībā.

***

Kad pamodos atrado gultā, siltumā. Dmitrija man blakus nebija. Palūkojos uz dīvānu un tur jau viņš gulēja. Izkāpu no gultas un piegājusi pie dīvāna pietupos.

- Dmitrij. Dmitrij. – uzliku plaukstu uz viņa vaiga.

- Ko?! – viņš manu plaukstu nopurināja.

- Tu to saprati nepareizi.

- Ko tieši? Ka tu mani nemīli?

- Ja es tevi nemīlētu, vai es būtu ar tevi aprecējusies? Oskars ir tikai labs draugs, jā pirms gadiem trim mēs bijām, kas vairāk par draugiem, bet tagad man esi vajadzīgs tikai tu.

Viņš uz mani neticīgi paskatījās.

- Labi, kā vēlies. - peicēlos kājās no sava galda paņēmu mašīnas atslēgas, dzīvokļa atslēgas, naudas maku un telefonu, paķēru kedas un devos ārā.

Dmitrijs nemaz nemēģināja mani apstādināt. Devos uz mašīnu. Dzirdēju, kā dzīvokļa durvis atvera un aizveras. Un tur jau nāca Dmitrijs, viņš satvēra manu vidukli un vilka atpakaļ uz dzīvokli.

Ieejot iekšā, viņš sāka mani skūpstī viss, kas atradā manās rokās, tagad atradās uz zemes.

Drēbes gabali pa vienam lidoja kur nu kurais. Iekritām gultā.

Ko gan es vairāk varētu vēlēties? Man viss bija. Jā mūsu starpā būs strīdi, bet mēs tos pārvarēsim ja būsim kopā. Un viss, ko es viņam teicu par Oskaru bija taisnība, es mīlu tikai viņu.

118 1 4
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

ar napacietību gaidu nākamo daļu

0 0 atbildēt

Awww cik miļi :* :* :*

0 0 atbildēt
Nakama sodien!!!?
0 0 atbildēt

Šitā daļiņa nedaudz līdzinājās man un manai dzīvītei emotion mans mīļotais arī tāds greizsirdīgs kā Dimitrijs un vēl pie tam par neko emotion

0 0 atbildēt