Savaldīties 145

Nav tā garākā, labākā, bet lūdzu mani mīļie.

Pēc brīža telpā ienāk Emīlija. Pieceļos un pieeju pie viņas.

- Man ar tevi jāparunā.

- Labi.

- Ne šeit.

- Nāc līdzi.

Devāmies uz viņas istabu, kad bijām klāt viņa lika man apsēsties un stāstīt.

- Es sapņoju, pareizāk murgoju, ka...

- Dmitrijs ir ar citu?

- Jā. Ko man darīt?

- Jāaprecas. Mums ir likumi, kas jāievēro. 1. Nedrīkst savu sievu/vīru krāpt, tevi sodīs ar nāvi. 2. Ja tava sieva/vīrs mirst jābūt parakstītam papīram, ka tev ir dota atļauja precēties ar citu, tas apliecina, ka jūs būsiet kopā līdz satiksieties tur. 3. No sava laulātā nedrīkst neko slēpt.

- Kas par muļķīgiem likumiem?

- Varbūt muļķīgi, bet neviens negrib upurēt savu dzīvību.

- Annij, tev ir jāapreca un viss būs kartībā. Ar kuru viņš?

- Rozi.

- Vari būt mierīga. Rolands to nepieļaus nekad.

- Paldies.

- Ja, rodas vēl kādi jautājumi droši nāc.

- Paldies.

Tagad man bija jautājums. Kā man Dmitrijam pajautāt par kāzām, lai viņš neko nenojauš.

Iegāju istabā un Dmitrijs mani vēroja ar nesaprotamu skatienu.

- Viss kārtībā?

- Nē, mani topošajai sievai ir noslēpumi un mums ir likums,ka...

- Jā, jā es zinu. Šaubos, ka tu ar mani gribētu pārrunāt meiteņu lietas.

Likums bija nemelot, bet ko daru es? Kaut gan patiesībā es nemeloju.

- Dmitrij, kad tu plāno kāzas.

- Nezinu, kā tu vēlies?

- Jo ātrāk, jo labāk?

Dmitrijs, uz mani paskatījās ar aizdomīgu skatienu.

Apsēdos viņam klēpī.

- Es tikai gribu, lai tu esi mans un citas tevi nevar iegūt.

- Cik mīļi. – mūsu lūpas saskārās.

Nezinu, kāpēc, bet pēdējā laikā mani neuztrauca Sintija. Mani vairāk nebiedēja šejiene. Un es pēdējā laikā esmu gluži kā apsēsta ar Dmitriju. Ar viņu es jūtos piepildīta, nekā parasti. Laiks, ko es pavadīju ar viņu, tas bija brīnišķīgs, neko vairāk man nevajadzēja, kā tikai mīlestību no viņa un atrasties viņam blakus. Šī ir mana pirmā patiesā mīla, kurā no abiem iztaro mīlestība, nevis ir kopā ar skolas frīku, tikai tāpēc ka tādas bija derības.

Devāmies abi paēst uz kafejnīcu. Skatieni sekoja mums, varēja pat dzirdēt dažus komentārus. Paēduši nolēmām apciemot manus vecākus.

Piebraukuši pie manām mājām, pieznanīju pie durvīm.

Tās atvēra sveši cilvēki.

- Ko jūs vēlētos?

- Es atvainojos par jautājumu, bet vai jūs šeit dzīvojat?

- Jā, mēs nopirkām to māju no jauka pāra. – es izplūdu asarās.

- Stulbie izdzimteņi, kā vecāki varēja pārdot māju. Šeit bija visa mana bērnība, visa mana dzīve.

- Vai jūs gribētu apmeklēt savu istabu? Tur ir palikušas dažas mantas.

- Jā, paldies. – Dmitrijs mani satvēra un palīdzēja uziet augšā. Iekritu savā gultā un paslēpusi seju spilvenā iekliedzos.

- Kāpēc?!

- Annij, nomierinies.

Paņēmusi savas mantas devos prom.

- Es atvainojos par savu uzvedību.

- Viss kārtībā. Ja tev būs vēlme iegriezties šeit tu to vari droši darī.

Atradusi savas atslēgas sniedzu, tās viņai.

- Nē, paturi bērns. Nāc jebkurā laikā.

- Paldies. – es viņu apskāvu. Paņēmusi mantas no zemes iekāpu mašīnā un mēs devāmies.

- Annij. – Dmitrijs mani uzrunāja.

- Jā?!

- Nepārdzīvo tik ļoti. – viņš saņēma manu roku un palika vieglāk, viņa mīlestība mani apbūra.

- Paldies, ka tu man esi.

Dmitrijs man uzsmaidīja skumju smaidu.

- Es tevi nepametīšu. Nekad.

Un man atlika cerēt, ka tā tas arī būs. Vajadzēja cerēt, ka es nepalikšu viena. Bet parasti jau saka cerība mirst pēdējā un man bija palikusi cerība un Dmitrijs.