Tātad - zinu, ka ļoti sen neesmu neko rakstījusi, bet nebija ne laika, ne iedvesmas. Stāsts ir tapšanas stadijā, tāpēc par to, cik bieži būs iespēja sagaidīt jaunas daļas, nemāku jums teikt. Bet ceru, ka patiks šis stāsts !
Un klāt jau kārtējais 1. septembris. Pamodos no apnicīgā modinātāja skanēšanas, tāpēc nācās vien celties no gultas, lai gan tik ļoti vēlējos aizvērt acis un turpināt gulēt. Izkāpu no gultas un pārmetu segu pāri gultai – „tāpat kalpone gultu pārklās” – pie sevis nodomāju un iegāju vannas istabā. Iekāpu dušā un ļāvu siltajam ūdenim apskalot manu ķermeni. Izmazgāju savus matus, kas pa vasaru bija krietni izauguši, un noskalojos. Ietinos dvielī un iegāju atpakaļ savā istabā.
Ieslēdzu mūziku, kas ļāva kaut mazliet apspiest domas par kārtējo gadu skolā, kas ar katru gadu kļūst arvien grūtāks un grūtāks. Dungojot līdzi mūzikai, kas skanēja, es piegāju pie skapja, no kura sākumā izņēmu apakšveļu, ko ātri uzvilku, nometot dvieli uz krēsla atzveltnes. Piegāju pie spoguļa un smaidot uzlūkoju savu atspulgu – mani garie, blondie un vēl slapjie mati krita pāri pleciem, liekot manam slaidajam augumam izskatīties vēl slaidākam, kas mani it nemaz neiepriecināja, bet par spīti tam manas acis priekā mirdzēja. Es priecājos par to, ka atkal satikšu savus draugus un kaut uz laiku atgūšu savu dzīvi.
Ieskatījos pulkstenī un sapratu, ka man jāsāk taisīties, lai dotos uz skolu. Izžāvēju matus un atstāju tos izlaistus, jo tie man bija dabīgi taisni un frizūru taisīt man nebija jēgas. Uzliku nedaudz kosmētikas uz acīm un no skapja izņēmu baltu kleitu, ko ar mammu nopirkām pagājušajā nedēļā, kad bijām Parīzē, speciāli priekš pirmā septembra. No kurpju skapja izņēmu baltas kurpes uz neliela papēdīša un uzvilku tās kājās.
Piegāju pie spoguļa un uzmetu sev vērtējošu sktienu. Es izskatījos labi, pat ļoti labi, bet tā nebiju es. Izsmalcinātās un dārgās drēbes – tas nebija tas, ko es gribēju, bet mani vecāki dievināja mani redzēt dārgās dizaineru drēbēs un kurpēs, ar profesionāli uzliktu grimu uz sejas un ar profesionāļa roku ieveidotās frizūrās. Jā – mani vecāki bija bagāti, jo tētis vadīja pats savu uzņēmumu, kas gūst lielus panākumus, līdz ar to arī lielus ienākumus. Mēs dzīvojām milzīgā mājā un manai mammai ir pašai savs frizieris un grimmētāja, pie kuriem mana mamma vienmēr cenšas mani aizsūtīt.
Mani no pārdomām iztraucēja auklīte, kas ienāca manā istabā, - Kristīne, Tava māte gaida Tevi brokastīs.
Es – Paldies, Aina. – es atbildēju pusmūža sievietei, veltot viņai neviltotu smaidu.
Aina pienāca pie manis, noliekot savas rokas man uz pleciem, - Meitiņ, vai Tu šogad atkal darīsi to pašu ?
Es viegli pamāju sievietei ar galvu, - Man tas ir jādara. Tā ir mana dzīve. – noteicu paskatoties uz sievieti spoguļa atspulgā. Aina tikai saprotoši paskatījās uz mani un izgāja no istabas. Aina bija mana auklīte jau kopš četru gadu vecuma, kad vecāki sāka nodarboties ar uzņēmējdarbību. Es viņai pilnībā uzticos un viņa mani vienmēr atbalsta, jo no vecākiem šādu atbalstu es nekad nesagaidīju, tāpēc attiecības ar vecākiem man nekad nav bijušas tuvas, jo viņu nekad nebija blakus.
Paņēmu no galda somiņu, kurā ieliku maku, telefonu, mašīnas un mājas atslēgas. Nokāpu pa kāpnēm no trešā stāva uz pirmo un iegāju virtuvē, kur mamma jau sēdēja pie brokastu galda.
Es – Labrīt, māt ! – sasveicinājos un apsēdos pie galda viņai pretī.
M – Labrīt ! – māte pacēla acis un sasveicinājās, - Tu šajā kleitā izskaties apburoša. Es jau veikalā, to ieraugot, sapratu, ka tā ir īstā.
Īstā... Ja vien mana ģimene zinātu, ka šis viss nav tas, ko vēlos. Es tikai vēlos normālu dzīvi, normālus draugus, nevis saviesīgos vakarus, garās un dārgās vakarkleitas, nopietnās un uzspiesti pieklājīgās sarunas, cilvēkus, kas vēlas mani savā draugu lokā tikai mana statusa un vecāku naudas dēļ.
Kamēr ar mammu pavadījām brokastis klusumā, es atkal pārdomāju visu savu dzīvi. Tikmēr biju izdzērusi savu kafiju un apēdusi kruasānu, jo vairāk man neko nekārojās. Piecēlos no galda, lai dotos uz skolu.
M – Varbūt Tev, meitiņ, pasaukt šoferi, lai aizved Tevi uz skolu ? – mamma jautāja pat nepaskatoties uz mani.
To tik man vēl vajag... Pie sevis nodomāju, - Nē, paldies. Gan jau es pati tikšu. – Noteicu un izgāju no ēdamzāles. Atradu somiņā mašīnas atslēgas un nogāju pa kāpnēm uz garāžu. Iekāpu savā baltajā Audi markas automašīnā un devos pie savas labākās draudzenes, par kuras eksistenci mani vecāki pat nenojauta.
