Tātad tā, mani mīļie lasītāji ! Zinu, ka jums nepatiks tas, ko tagad teikšu, bet stāsts uz kādu laiku tiek pārtraukts, jo pēc 2 dienām es braukšu uz Latviju brīvdienās, tā kā rakstīšanai man laika nebūs. Atgriezīšos pie rakstīšanas pēc kādām 5 vai 6 nedēļām. Atvainojos par to, ka man no jums uz kādu laiku jāatvadās. Ceru, ka nepazaudēšu savus lasītājus !
Iegājām Juliāna dzīvoklī. Puisis visus iepirkumus aiznesa uz virtuvi. Piegāju pie maisiņiem un izņēmu tikko nopirktās drēbes un šampūnu.
Es – Es ieiešu dušā, labi ?
J – Protams. – puisis pasmaidīja un pievērsās produktu izkrāmēšanai, - Es uztaisīšu mums kaut ko vakariņām.
„Mums” – no viņa tas izklausījās tik jauki, lai gan es jau atkal aizsapņojos. Pasmaidīju puisim un devos uz vannas istabu. Novilku drēbes un ļāvu siltajam ūdenim tecēt pār manu ķermeni. Izmazgāju matus, kas nu man smaržoja pēc avenēm, bet ķermeni man nācās mazgāt ar vīriešu dušas želeju, jo veikalā man neienāca prātā, ka man vajadzētu paņemt sev arī dušas želeju. Iedomājoties par veikalu, man prātā uzplaiksnīja skats ar Leo. Kā viņš laimīgi pastaigājās ar kādu meiteni. Tas lika manai sirdij sarauties. Bet es apsolīju sev būt stipra. Un tāda arī būšu. Es viņiem pierādīšu, ka varu būt laimīga, neskatoties uz to, ka viss iet grīstē.
Izkāpu no dušas un noslaucījos. Virsū uzvilku jauno topiņu un šortiņus. Iegāju istabā un no somiņas izņēmu salokāmo ķemmi, jo man somiņā vienmēr ir viss, kas nepieciešams sievietei, tā teikt, pirmās nepieciešamības lietas. Izķemmēju matus un, liekot ķemmi atpakaļ somiņā, ieraudzīju savu parūku un izņēmu to ārā. No maka izņēmu arī savas kontaktlēcas un devos uz virtuvi. Visu izmetu miskastē un paskatījos uz Juliānu, kurš dīvaini smaidīja.
Es – Ko ? – pajautāju, nezaudējot savu uzvarētājas smaidu.
J – Tu tikko nogalināji Patrīciju. – Juliāns iesmējās.
Es – Nē, Patrīciju nogalināja Leo un Elīza. Un nogalināt vispār skan pārlieku skarbi. Es labāk teiktu, ka mēs viņu aizsūtījām bezalgas atvaļinājumā. – noteicu un mēs abi sākām smieties. Kad bijām beiguši smieties, es apsēdos pie galda un Juliāns man pasniedza šķīvi ar ēdienu, kas smaržoja debešķīgi, liekot man saprast, ka neesmu ēdusi jau vairāk kā dienu, tāpēc novēlēju labu apetīti un ķēros klāt gardajam ēdienam.
Es – Nezināju, ka tik labi gatavo.
J – Tu par mani nezini neko, lai gan es par Tevi zinu visu.
Es – Tad pastāsti man. – runāju un skatījos uz puisi. Viņš sāka stāstīt visu, sākot ar bērnību un skolu. Uzzināju, ka tagad viņš strādā par interneta mājaslapu dizaineri, tāpēc darbu var veikt arī no mājām, līdz ar to nav katru dienu jānīkst ofisā. Viņam ir maza 5 gadus veca māsa, kas dzīvo ar vecākiem citā pilsētā, tāpēc Juliāns viņus satiek reizi pāris nedēļās.
Es – Tev ir draudzene ? – dzerot vīnu, jautāju, lai gan pati nesaprotu, kāpēc manu prātu visu laiku nomoka šis jautājums.
J – Nē. Kāpēc tā jāutā ? – puisis izskatījās mazliet apmulsis.
Es – Nu... Vienkārši... Tu neproti iepirkties, Tev nav vannas istabā sieviešu dušas želejas un Tu ļauj gandrīz nepazīstamām meitenēm palikt Tavā dzīvoklī. Pēc tā spriežu, ka Tev nav draudzenes, bet Tu esi tik jauks un iejūtīgs, ka grūti noticēt, ka tādi puiši vēl brīvi staigā pa pasauli. – runāju, kamēr mēs devāmies uz viesistabu, lai nav visu laiku jāšēž virtuvē.
Apsēdāmies uz dīvāna un Juliāns paņēma manas rokas savās plaukstās. Es piekalu savu skatienu viņa acīm. Pasaule man apkārt vienkārši izslēdzās. Es neredzēju, nedzirdēju un nejutu neko citu, tikai viņu. Es pieliecos viņam klāt un viņu noskūpstīju. Juliāns atbildēja manam skūpstam un apvija savas rokas ap manu vidukli. Tajā mirklī laiks apstājās. Man prāts nekliedza, lai apstājos, tātad tas, kas notiek, nav nepareizi. Es apviju savas rokas ap Juliāna kaklu un izbaudīju mirkli.
