-Ko tu tur slēp? – Mia pienāca man tuvāk un gribēja jau paņemt maisiņu kad es to paliku malā.
-Neko. – es smaidīdama noteicu. – tagad, ej nomazgājies, šodien tev būs liela diena. – es viegli pagrūdu Mia uz vannas istabu un viņa smaidīdama tajā iegāja. Es ātri izvilku no maisiņa kurpes, un no kofera izņēmu sarkano kleitu. Es tos abus noliku uz Mia gultas ar zīmīti „ esi septiņos lejā. Karlīna.”. Pati es aizgāju līdz zēnu istabai un pieklauvēju. Sākumā bija skaļa mūzika, bet pēc tam kāds izsaucās.
-Eu, eu! Kāds ir pie durvīm.- durvis atvērās un tajās parādījās Džordans.
-O, čau. – viņš noteica un es saņēmu skaļu kliedzienu no zēniem aiz muguras. Viņi pagrieza mūziku atpakaļ
-Kur Mārtiņš? – es noprasīju.
-Viņš kaut kur aizgāja ar Metu un Robertu. – Cerams uz ziedu veikalu. Es nodomāju.
-Labi, kad viņš atnāks vari pateikt viņam, ka ja viņš septiņos nebūs lejā, es viņam galvu noraušu? – Džordans iesmējās un pakratīja galvu. Viņš aiztaisīja durvis aiz sevis un iznāca pie manis gaitenī. Viņš smagi nopūtās. Viņa brūnie mati mazliet spīdēja bālajā lampu gaismā.
-Klau, tu nevēlies ar mani aiziet uz kino? – es mazliet par skaļu ieelpoju, jo Džordans uz mani paskatījās ar šaubīgu skatienu. Es pasmaidīju.
-Es labprāt, tikai nevaru šovakar. Man jāpalīdz Mia un brālim. – es noteicu un jutu kā Džordans izelpo, bet ne tik skaļi kā es ieelpoju.
-Viņiem ir randiņš ? – es pamāju ar galvu. Džordana acis spīdēja, es nevarēju beigt tajās skatīties.
-Es varu palīdzēt. Nu, cik nu es varu.
-Labi, es palīdzēšu Mia, bet tu noved Mārtiņu lejā mazliet pirms septiņiem. – es noteicu.
-To jau es sapratu. – mēs mazliet nosmējāmies. Es aizgāju atpakaļ uz istabu un ieraudzīju Mia sēžam savā gultā. Viņai blakus stāvēja kleita un kurpes.
-Mia.. – es iesaku, bet viņa mani pārtrauca, pār viņas seju ritēja asara.
-Karlīn, es nevaru. Es nevaru pieņemt. Tās drēbes maksā pārāk daudz un es nekad nevarēšu.. – tagad pārtraucu viņu es.
-Viss, pietiek! Ja tu tās drēbes nevilksi, tad es nezinu kur viņas likšu. – Mia piecēlās no gultas un apskāva mani.
-Es nespēju noticēt, ka tu manis dēļ tērēji tik daudz naudas, un mēs pat neesam tik ilgi pazīstamas. – es jutu viņas asaras pirmstam pār manu plecu.
-Eu, neraudi. Šodien tu nevari raudāt. – es paņēmu viņas plecus un pagriezu viņu pret sevi.
-Šodien tu ej uz randiņu, un mums ir tikai 2 stundas laika, tā kā, mums vajag tevi sagatavot. – Mia mazliet nosmējās un paņēmusi drēbes iegāja vannas istabā apģērbties. Kamēr viņa bija vannas istabā es aizņēmos no Laines lokšķēres un gaidīju Mia. Kad viņa bija uzģērbusi kleitu, es ielokoju viņai matus un uzkrāsoju, bet tikai skropstu tušu un lūpu krāsu. Kad tas viss bija pabeigt, viņa uzvilka kurpes un nostājās man pretī. Es saķēru galvu un smaidīdama teicu.
-Tu izskaties tik apburoša! – sarkanā koktēļu kleitiņa un 4 cm augstās papēžu kurpes uz viņas izskatījās kā uzliets. Es paskatījos pulkstenī. Nevar būt ka ir jau septiņi!
-Tā, tagad es iešu lejā kur būs mans brālis un varbūt Džordans un brāļa draugi. Tu izskaiti līdz 100 un nāc lejā. – Mia dziļi ieelpoja un smaidīdama pakratīja ar galvu. Es paķēru fotoaparātu un noskrēju lejā. Es domāju ka tur būs arī Mets un Roberts, bet bija tikai Mārtiņš un Džordans. Dežurants, kas parasti sēdēja aiz letes.
-Precīzi. – es noteicu nolēkdama no pēdējiem pakāpieniem. Mārtiņam rokās bija puķes un apģērbies viņš bija jaunajās drēbēs.
-Tūlīt viņa nāks lejā, bet mēs aiziesim kaut kur prom. – es pamāju uz sevi un Džordanu un tajā brīdī es sadzirdēju augstpapēžu kurpes sitamies pret pakāpieniem.
-Tagad. – es klusām noteicu un parāvusi Džordanu aiz rokas ievilku kādā mazā istabā, bet durvis pa visam neaizvēru.
