Viss ir pašizdomāts, nekas nav ņemts no creepypasta, kur tie stāsti nemaz nav tik biedējoši. Nu tad vērtējiet, kā ir.
Man ir 14 gadu un visi saka, ka savam vecumam esmu diezgan gudrs. Tāpat man ir divas mazākas māsas, dvīnes, kuras ļoti labi prot krist uz nerviem, bet es abas tik un tā mīlu. Tāpat nesen mūsu ģimenē ienākusi jauna dzīvība, mans mazais brālītis Artūrs, kuram ir tikai 3 mēneši.
Tā kā vecais dzīvoklis līdz ar Artūra piedzimšanu mums visiem jau bija kļuvis par mazu, mamma ar tēti izlēma, ka mēs beidzot varam atļauties māju. Ne jau nopirkt uzreiz, bet paņemt to kredītā ar zemiem procentiem, to visu noklausījos no vecāku sarunām. Mamma šaubījās, bet beidzot piekrita.
Māju izvēlējās tētis, tā atradās nedaudz ārpus pilsētas, līdz pilsētas nomalei varēja mierīgi aizbraukt ar riteni 20 minūšu laikā. Turpat netālu bija arī mana jaunā skola, kur gan pārsvarā mācījās krievu bērni, bet tā kā esmu uzaudzis Rīgā, Imantā, tad man krievu valoda jau no bērnības nav nekāda problēma, tas pats bija arī ar māsām, abas brīvi runāja krieviski.
Pati māja izskatījās nedaudz nolaista, bija jānomaina jumts un sienā bija plaisa, kuru nācās aiztaisīt, bet visādi citādi tā bija gana liela mums visiem. Tai bija divi stāvi, liela virtuve un un divas vannasistabas, kā arī vēl viena tualete. Istabas kopā bija sešas, tas pat bija vairāk, kā mums bija vajadzīgs, bet divas augšējās bija jāremontē, tur bija ieperinājies pelējums un no sienām lobījās tapetes. Mākleris teica, ka iepriekš šeit dzīvojis vientuļš večuks, kurš visu savu ģimeni bija zaudējis traģiskā veidā, abi dēli gājuši bojā autoavārijā, meita izdarījusi pašnāvību, bet sieva pusmūžā mirusi ar vēzi.
Kad ievācāmies, neko dīvainu nemanījām, tikai mājā valdījā tāda dīvaina smaka, tāds kā degums un pelējums. Nospriedām, ka pie vainas ir mājas sliktais stāvoklis un tēvs jau plānoja renovācijas darbus, lai šo vietu padarītu par omulīgu ģimenes ligzdiņu. Gāzes plīts darbojās labi, bet krāsns gan dūmoja, bet tas bija vienīgais veids, kā māju apsildīt.
Kad naktī iekārtojāmies uz matracīšiem un guļammaisos kartona kastu ielenkumā, kurās bija sapakotas visas mūsu mantas, tad miegs it nemaz nenāca, kaut gan parasti guļu kā nosists. Kad kādas divas stundas biju vārtījies pa guļammaisu, nosvīdis kā cūka, pēkšņi stūrī kaut ko pamanīju. Tumšu stāvu ar gaišām acīm, un ar gaišām es gribu teikt, ka tās bija pavisam baltas, bez zīlītēm, likās aklas, taču man bija neomulīga sajūta, ka stāvošais mani redz lieliski. Es nevarēju pakustēties, nezinu vai tas bija aiz bailēm, vai arī stāvs bija licis man sastingt, bet vienīgais, ko varēju darīt, bija blenzt pienbaltajās acīs un gaidīt kas notiks. Pēc kāda brīža, kas man likās stundas garumā, tas pakustējās un izgāja no istabas un devās uz blakusistabu, kurā gulēja māsas un mazais Artūrs. Es atguvu spēju kustēties un, neskatoties uz to, ka no bailēm biju gatavs teju apčurāties, kaut kāds impulss lika man sekot radībai.
Kad biju izkārpījies no guļammaisa un nonācis līdz durvju ailei, es teju ieskrēju krūtīs tai radībai, tagad es to redzēju tuvāk. Āda tai bija brūni pelēka un zvīņota, tā lobījās nost, it kā tam būtu kāda briesmīga ādas kaite, galva bija kaila un ar spicu pakausi, taču visdrausmīgākās likās rokas - tām bija vismaz 5 centimetrus gari nagi, kas likās veidoti no metāla un tie bija klāti asinīm, tās pilēja uz manām kailajām pēdām. Asinis bija siltas. Es šausmās centos palūkoties radībai pār plecu un redzēju, ka Artūra gultiņa ir pilna asinīm, pašu mazo saraustīto ķermenīti es redzēju mētājamies uz grīdas. Tāpat bija arī ar māsām, viņas gan nebija norautas no matračiem, taču segām cauri sūcās milzu tumši pleķi. Es sastingu šausmās, biju kā paralizēts, taču tad mani pārņēma milzīgas dusmas, es sapratu, ka tagad esmu vienīgais bērns, es centos sagrābt radību aiz rīkles, taču man plauktā palika vien pārslaina brūna āda, ar vienu roku radījums satvēra manu pastiepto roku un turēja mani, bet ar otru ietrieca asos nagus manā vēderā.
Tādas sāpes es vēl nekad dzīvē nebiju jutis, mēģināju iekliegties, bet kaklā bija milzīgs kamols un nekā vairāk par vārgiem gārdzieniem neiznāca, es jutu, kā asie nagi griež un šķērž visu, kas manī bija iekšā un mana paša siltās asinis gāzās man uz kājām, es tajās paslīdēju un radība kaut ko satvēra un, man krītot, no vēdera izritinājās zarnu cilpas. Es sapratu, ka miršu, tikai nezināju, cik ilgi tas būs, man prātā bija tikai tas, lai beigtos apdullinošās sāpes un es lūdzos, kaut zaudētu samaņu. Asinis plūda zem manis un man palika auksti, es jutu kā attālinos, sāku drebēt un tad acu priekšā viss palika melns...
