local-stats-pixel

Saulriets. 8.nodaļa0

Priecīgas Lieldienas!!!! emotion

8.nodaļa

Patiesība...

- Pasaki man bērns taisnību, vai ir viegli ja tevī dzīvo dēmons? – to uzjautājusi, mana sejā parādījās šausmas. Kā viņa zināja, ka manī ir dēmons? Es noriju siekalu kamolu. – Neuztraucies es tev paskaidrošu kādēļ to zinu...

- Es.. to labprāt dzirdētu! – es vai izmocīju, jo man bija pazudusi valoda.

- Nu, tu varētu lūgt pēc tam, to ko es nevarēšu izpildīt...

- Saprotu, dēmonu tu nenoņemsi. – skumji noteicu.

- Jā, gan. Tātad, vispirms piedod, ka mana vecmāmiņa tā izrīkojās pret tavu vecvecmāmiņu. Jā, es pazīstu tavus vecākus. – viņa to visu mierīgi noteica.

- Skaidrs. Es negribu zināt, kur mani vecāki dzīvo, dēmons viņus nogalinās... – es zinu, ka vecāki mani pameta šeit bērnunamā, bet es saprotu iemeslu. Un viņus pakļaut šausmīgā nāvē arī nevēlos. Galu galā vecākus neizvēlās.

- Visai attapīga esi. Citreiz dēmoni izskalo cilvēka smadzenes, kuras lieto, tu kaut kā turies... Tu esi visai īpaša.

- Zinu. Vai drīkst uzzināt Jūsu vecmāmiņas iemeslu, tam, ka man ir lāsts? Un arī iemeslu kā tavi un mani ceļi krustojās šādi? – nu sāku runāt lietišķi. Tas bija man jāuzzina.

- Nu, vispirms par vecmāmiņu. Nu tas notika vairāk nekā pirms 80 gadiem. Mana vecmāmiņa strādāja kādā cilvēku lauku mājā par ganu. Tu vari minēt kurā.

- Varu iedomāties. Pie manas vecvecmāmiņas. – to pasakot, aukle uzsmaidīja. Viņa piecēlās un paņēma Aleksandru. – Ejam uz tavu istabu, mazais jāliek gulēt. – Es pamāju.

- Nu, kas tālāk?

- Nu, tā, viņa iemīlējās tavā vecvectēviņā, kurš ļoti mīlēja tavu vecvecmāmiņu.

- Viņa aiz skaudības uzlika lāstu? – nu, es zinu, bieži pārtraucu, bet es gribu patieso iemeslu zināt.

- Viņai skauda, tā tiešām bija, bet lāstu viņa uzlika tad, kad tava vecvecmāmiņa palika stāvoklī no viņa. Tava vecvectēva. Viņa kļuva tik greizsirdīga, ka uzsūtīja lāstu.

- Nu jā, skarba tā pirmā mīla.

- Pēc tam viņa to sāka nožēlot, jo tad ar viņu notika nelaimes. Pie savas nāves gultas, kad man bija vien 14, viņa visu šo izstāstīja. Viņa paziņoja, ka viņa nožēlo savu kļūdu. Manuprāt, tev jau bija kādi 1-2 gadi.

- Viņa saņēma sodu no paša Dieva. Viņa to laikam bija pelnījusi... Es saprotu, ka aiz greizsirdības var izdarīt visu, bet to ko tagad es daru, jau ir trakāk nekā būt greizsirdīgai vai skaudīgai. Kaut gan skaudība ir tavs grēks...

- Tieši tā. Atmaksājās viņas grēks un lāsts. Viņa, kad nomira, lūdza, ja satieku tevi, lai lūdzu viņas vietā tev piedošanu.

- Skaidrs. Es pieņemu atvainošanos, bet tas neatvieglos manu dzīvi...

- Nevienam tas dzīvi neatvieglos. Zini, man šķiet, ka tu vari atrast informāciju par šo lāstu. Tikai neatceros vairs kā īsti to lāstu sauc... – viņa pēdējos sāka murmināt. Laikam viņa centās atcerēties nosaukumu. Paskatījos uz pulksteni.

- Piedodiet, es kavēju universitāti! Aleksandr, vakarā veltīšu tev daudz laiku! Kāpēc man ir tik nolāpīti daudz aizņemtu dienu? – atvadījos no aukles un Aleksandra, skrēju pārģērbties uz universitāti.

Izskrējusi no mājām skrēju uz universitāti, skrienot ceļā satiku Robertu. Viņš bija sadevies rokās ar citu meiteni. Es apstājos. Nevēlos meitenei bojāt dzīvi, bet gan viņu aizsargāt no šī nelieša.

- Uzmanies! Viņš ir brunču mednieks. Viņš var veidot ar tevi nopietnas attiecības, bet pēc tam tai pašā laikā krāpt ar kādu citu. Un, kad pieķersi krāpšanā, viņš tev liks izdarīt pašnāvību. Robert, īsziņas esmu saglabājusi... – patiesībā es nesaglabāju, vienkārši man bija iemesls draudēt...

- Viņa melo! – viņš noskaities paskatījās uz mani. – Es pat viņu neesmu saticis! – viņš pievēršas tai meitenei. Meitene ievēroja, ka viņš sāk uztraukties. Viņa paskatījās uz manu pusi.

- Es tikai brīdinu par tavu gaidāmo nākotni, ja nolemsi satikties... – klusi nosaku, bet meitene to dzirdēja.

- Es ticu tev... – to pateikusi, Roberts vai sāka domāt, ka viņa viņam tic, bet... viņa iesita viņam pļauku. – Es neticu tev vairs nekam! Nelietis! – meitenes acis kļuva sarkanas un miklas. Viņa tūlīt raudās. Pieskrēju pie viņas un centos viņu nomierināt. Viņa klusi pateica – paldies!

Es tikai varēju paglābt viņu no nelaimes, kas viņu sagaidītu, bet viņa pat bija ļoti pateicīga.

***

- Labi tiksimies rīt! – iepazinos ar Roberta meiteni. Nu jau bijušo. Viņu sauca Eva. Viņa tikpat veca cik es. 20 gadi. Viņai bija gari, ogļu melni mati. Viņai bija skaistas tumši zilas acis. Viņa strādā „Galerijā centrs” veikalā „NSKing”. Vispār iepriekš nebiju viņu satikusi, bet būs iemesls kādreiz satikt.

- Labi! – atsaucu pretī un devos uz lēnām uz kādu kafejnīcu, lai būtu paēdusi.

Iegāju kafejnīcā, kuru nosaukumu neizlasīju, jo biju pārāk izsalkusi, lai pētītu nosaukumu. Iegājusi iekšā pasūtīju dienas piedāvājumu. Kad manu pasūtījumu nesa, atpazinu viesmīli, tas bija... Roberts. Viņš mani ieraudzījis, sāka ļauni smaidīt...

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Saulriets-9nodala/635194

28 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000