local-stats-pixel fb-conv-api

Saulriets #88

65 0

Vēlreiz atvainojos, ka nebiju tik ilgi, slimoju, dators bija uz mazu mirklīti saplīsis, un njā, bet kā piedošanas davānu vēlreiz nolēmu uzcept jums daļiņu. Brīdinu, iespējams rīt, un vēl kādu nedēļu nebūs daļa, jo tiešām nav laika, lai jums jauka diena !

Es nezināju ko darīt ar tajiem priekšmetiem, es vienkārši nezināju kaut viss laikam gāja uz labo pusi, tik un tā asaras tecēja kā avots, no kalna augšas, To zilonīti man tiešām nevajadzēja, bet ar bumbu var mēģināt. Es devos uz autobusu, lai dotos uz mājām. Es paslēpu priekšmetus somiņā, un iekāpu autobusā. Man blakus sēdēja vecs kungs, viņš tiešām bija jauks, viņš mani pacienāja ar konfektīti, tā tiešām man sāka mazināt uztraukumu, bet man diemžēl bija jauk jākāpj ārā. Iekšā autobusā tā gaisma bija tik spoža, bet kad izgāji ārā viss atkal kļuva bezkrāsains, un melnbalts. Vēl bija tāls ceļš ko iet, es vien skatījos, kā cilvēki nervozē, grūstās, tāpēc, ka griējās tikt sausumā, bet man negrūstīja paldies Dievam, man nebija ne lietussarga, ne lietus mēteļa, es visa biju slapja, kā vārna.

Iegāju vēl pa ceļam maiznīcas mazajā veikaliņā, kas gandrīz bija tukšš.

-Man lūdzu ... amm... kakao ar 5 zefīriņa gabaliņiem iekšā, un 2 siera maizītes, siltas ! -Pardevēja bija drūma, jo kad arī līst lietus, klienti nenāk pie viņas uz veikaliņu, es laikam biju 1.

-Uz vietas, vai līdzi ? -Viņa man drūmā tonī prasīja.

-Protams, ka uz vietas ! -Priecīgi noteicu, jo griēju viņu kaut cik iepreicināt, bet nesanāca... -Apsēdos blakus galdiņam kas atradās pie loga, un gaidīju, kamēr man atnesīs manus gardumus. Tikmēr atkal ieskatījos cilvēkos, kuriem bija dusmīgas, un tajā laikā drūmas sejas, viss bija melnbalts, tumšie mākoņi pat nepakustējās no vietas. Viss bija tumšs kā nakts, cilvēki centās no sevis izlauzt smaidu, bet nekā. Ārā bija vējains, un auksts. Man drīz arī atnesa manu kakao, ar 2 siera maizītēm, tā kā es biju viena un man nebija ar ko parunāt es kompānijā pasaucu bēdīgo pārdevēju, viņa man apsēdās pretī, un pat nesmaidīja. Es centos iesākt sarunu līdz atceros par savu māsu, kuru sauca Dīne. Es uzprasīju at trīcošu balsi, kā viņu sauc.

-Kā tev vārds ? -Es gaidīju atbildi, es atcerējos par māsu, jo man viņa bija dikti līdzīga, viņa pazuda pirms 7 gadiem.

-Mani sauc Dīne ! -Un es te apjuku, un apaliku ez vārdiem...

65 0 8 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000

Beidzot Tu esi atpakaļ !!!

1 0 atbildēt

Nākamo daļiņu ^_^

0 0 atbildēt