Esmu ratiņkrēslā un jau ir pagājušas 2 nedēļas. Man riebjas slimnīca , te ir briesmīgs ēdiens, patiesībā es vispār neesmu ēdusi, esmu bāla un ne ar vienu nerunāju.. Pie manīm arī neviens nav atnācis , tikai ģimene mamma un tētis un arī pārējie. Es gribētu nomirt ,jo man ir jādzīvo ar paralizētām kājām. Varbūt viņas viespār vajadzētu nogriezt? Dakteri jau saka , ka vēl ir izredzes uztaisīt operāciju.
Pa šo laiku neesmu ne vienu reizi redzējusi saullēktu , neesmu vispār redzējusi gaismu, īstu gaismu. Es domāju par to , kā ir būt mirušam, vai ir tāda paradīze. Dzīve ir sākums,tātad man ir dota vēl viena iespēja. Nāve – gals, man viss ir jāsāk no sākuma? Vidū mīla kā nedegošs skals. Varbūt ka man sākusies kaut kāda slimība, es perfekti dzirdu gaitenī, ka mana mamma runā ar tēti. Es dzirdu, kā blakus palātā sieviete runā, patiesībā viņa domā. Es sajutu katra cilvēka sirdspukstus, tie bija mierīgāki par manējām.
-SVeika Līna, esmu dakteris Krists, mums būs jādodas uz pārbaudēm.-
Mani iecēla ratiņkrēslā un devāmies uz telpu, kurā bija pilns ar vadiem, ierīces.. Man tās nepatika .. Kāds čukstēja man -Neej, nedari to!-
Bet tuvumā nebija neviens , kas kaut ko sacītu, es jutos slima.
Man bija jāapguļas kaut kādā krēsla , tas pat neizskatījās pēc krēsla, drīzāk kā pie zobārsta. Viņi pārbaudīja manu sirdsdarbību , tad māsiņa uz mani dīvaini paskatījās un teica manai mammai - lūdzu izejam aprunāties-
Es dzirdēju ko viņa teica. Viņa teica ka mana sirds pukst nenormālā ātrumā , ka tā ir pirmā reize. Es dzirdēju , mana dirds ar katru minūti pukstēja straujāk.
Tālāk bija jāiet uz kabinetu , kurā sēdēja kāds vīrietis.
- Pārbaudīsim , kā tu atceries vienkāršas lietas!-
Es apsēdos un jutu lielu karstumu sejā.
- Ko tu atceries no dienas , kad nokļuvi avārijā ?-
- Es braucu ar auto un viss, bija tumšs , vairāk neko-
-labi , kā tevi sauc ?-
-Emma-
- nē, tevi sauc Anna! -
- Nē , es esmu Emma- ES sāku spiesties ar rokām pret krēsla malām , es to negribēju , bet sāka trīcēt galds, kas notika es nesapratu.
- Kas notiek , Dakter ,Kniediņ, Lūddzu atnāciet uz 211. telpu- Viņš no manis baidījās , es to sajutu.
Atnāca dakteris , un visu paskaidroja , ka esot man jautājis manu vārdu, pēkšņi viss esot sācis kkratīties , kā zemestrīcē.
Steidzīgi mani veda uz telpu, tur bija gulta ar aparātu , viņi gribēja mani piesiet un ar elektrošoku nomierināt , kā lai pasaka īsti..
Viņi mani piesēja un ieslēdza aparātus , vīrietis lika ar vien tuvāk vadus pie mana ķermeņa , es biju kaila , līdz atkal man sāka viss ķermenis degt, es biju karsta .
Viņš pielika pie mana ķermeņa vadus , es neko nejutu , tikai viņš nogāzās zemē. Es sapratu , ka ir jābēg, tas nav normāli , tas notiek jau trīs dienas.
