local-stats-pixel

Sasistā dzīve4

143 0

Rīga, 2002. gada pavasaris



Zilajās aprīļa debesīs nemanīja nevienu mākoni un saule spoži apspīdēja it visu, liekot parasti necilajai apkārtnei izskatīties krietni skaistākai nekā patiesībā. Dzīvās satiksmes dēļ gaiss bija putekļains un nedaudz smacīgs, taču meitenes netraucēja ne tas, ne arī mašīnu radītais troksnis. Viņas sēdēja uz kāpnēm blakus ceļa pārvadam un skaļi sarunājās, ik pa brīdim papildinot teikto ar žestiem un skaļi smejoties.

Sarunājoties abas neievēroja atgriežamies savu draudzeni. Piebāztais iepirkumu maisiņš liecināja, ka viņa pabijusi tuvējā veikalā. Viņa nostājās pāris soļu attālumā, iespieda rokas sānos un pasmaidīja.

Beidzot abas sēdošās meitenes viņu pamanīja.

- Renāte, tu nu gan operatīvi! – viena no viņām, miniatūra meitene ar zili zaļām acīm un gaiši brūniem matiem, sacīja.

- Nē, nu es jau, protams, varēju izmest trīs līkumus pa rajonu, Egij, - Renāte iesmējās. – Ja jums kas svarīgs runājams, es varu uz brīdi doties prom. Tikai maisu es ņemšu sev līdzi.

- Kas vēl nebūs! – iesaucās trešā meitene, vidēja auguma brunete ar zilpelēkām acīm, un parāva Renāti aiz viņas džinsu jakas, liekot meitenei apsēsties.

Visas trīs atkal iesmējās un Renāte sāka izkrāmēt maisa saturu. Vispirms viņa izvilka trīs lielās „Snickers” šokolādes. Egija un Zane paķēra katra pa vienai un atplēsa iepakojumu. Renāte izcēla no maisa nākamo našķi – lielo „Lays” čipsu paku.

Zane pacēla paku un brīdi to aplūkoja.

- Krējums un sīpoli? Meitenes, varbūt vienreiz pamēģinam ko jaunu?

Egija un Renāte sataisīja domīgas sejas izteiksmes.

- Var jau, - Egija sacīja. – Bet nevieni citi čipsi negaršo tik labi kā šie.

Renāte atkal bija ķērusies klāt maisa tukšošanai.

- Un nu pats galvenais, - viņa teica, izceldama no maisa trīs puslitra alus pudeles, kuras tika zibenīgi atkorķētas.

Renāte iekodās savā „Snickers”, iedzēra malku alus, aizvēra acis un pastiepa seju pretī saulei, izbaudot skaisto pavasara dienu.

Pēkšņi atskanēja klusa skaņa. Vienai no viņām zvanīja telefons. Visas trīs ieklausījās. Sapratusi, ka tas ir viņas telefons, Renāte acumirklī nobālēja un viņas rokas sāka nedaudz trīcēt. Viņa nekavējoties nolika zemē alu un pusapēsto šokolādi un sāka taustīt kabatas.

- Hallo? – Renātes balss skanēja satraukti.

Arī Egija un Zane izskatījās satrauktas. Viņas nenovērsa acis no draudzenes, vienlaikus mēģinot saklausīt, ko saka klausulē dzirdamā balss.

- Jā, mammu. Jā. Protams, izdarīšu. Jā, līdz vakaram. Atā.

Pabeigusi sarunu, Renāte brīdi aplūkoja mobilo, ko turēja izstieptajā rokā, tad izdvesa atvieglotu nopūtu un ielika savu „Siemens A35”* atpakaļ džinsu kabatā.

- Nu kad es vienreiz pārstāšu no uztraukuma trīcēt, ieraugot ka mamma zvana? – Renāte jautāja, atbalstīdama pieri plaukstā, kas joprojām bija ledusauksta.

Egija apskāva Renāti un uzlika savu galvu viņai uz pleca.

- Acīmredzot ne tik drīz.

Otrā pusē sēdošā Zane arī apskāva Renāti.

- Viltus trauksme? – viņa jautāja.

- Par laimi jā. Mamma tikai jautāja vai varu pa ceļam uz mājām nopirkt maizi.

Nākamās pāris minūtes aizritēja klusumā. Katra domāja savas domas. Telefona zvans uz brīdi bija izjaucis bezrūpīgo noskaņu.

Renāte atkal pacēla galvu, iedzēra malku alus un ierunājās:

- Mani nervi mani vienreiz nobeigs. Es jau domāju, ka fāčuks atkal kaut ko sastrādājis.

- Tu tāda neesi vienīgā,- Egija sacīja. – Arī es būtu domājusi to pašu.

Pēc brīža meitenes jau atkal pļāpāja par savām lietām, tā it kā nekā nebūtu bijis.

===

*Viens no lētākajiem un vienkāršākajiem tolaik nopērkamajiem telefoniem.

===

(Turpinājums sekos)

143 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Ooo beidzot ir parādījies spokos kāds normāls stasts! Un būs vien jālasa turpinājums , jo mans vārds ir pieminēts stāsta! No manis veseli 4+!
4 0 atbildēt

 emotion 

1 0 atbildēt

Būs jāpalasa

0 0 atbildēt