Kad Egija un Zane ceturtdienas rītā atnāca uz parasto satikšanās vietu, Renātes tur nebija. Abas nolēma pagaidīt, ja nu gadījumā Renāte nedaudz kavē. Kad arī pēc desmit minūtēm Renāte nebija parādījusies, abas paraustīja plecus un nolēma vairs negaidīt, citādi skolu nokavētu viņas pašas. Renātei reizēm bija paradums reizēm nobastot kādu no pirmajām stundām. Viņa mīlēja pagulēt un savu labsajūtu vērtēja augstāk par kaut kādu tur skolu.
Kad bija pagājusi jau trešā stunda, bet Renāte joprojām nebija ieradusies, Egija un Zane sāka raizēties. Starpbrīdī Zane mēģināja sazvanīt Renāti, bet operatores bezkaislīgā balss pavēstīja, ka telefons ir izslēgts vai ārpus zonas.
- Nav labi, - Zane teica.
Draudzenes saskatījās. Abām likās, ka noticis kas ļauns.
- Pēc stundām noteikti jāaiziet uz kāpnēm. Kaut nu Renāte būtu tur. Sveika un vesela, - Egija teica.
- Jā. Bet līdz tam mums pa prātu šaudīsies visādas domas. Besī ārā šī drūmā neziņa.
Tiklīdz septītā stunda bija beigusies, draudzenes izsteidzās no skolas un gandrīz vai rikšoja, lai nokļūtu savā satikšanās vietā. Vēl atrazdamās krietnā attālumā no kāpnēm viņas redzēja, ka tur kāds ir. Šo siluetu abas pazina pa gabalu. Renāte. Viņa sēdēja uz kāpnēm, smēķēja un raudzījās tālumā. Draudzenes viņa pamanīja tikai tad, kad Egija un Zane jau bija pienākušas viņai klāt.
- Tu izskaties tāda saburzīta, - Egija sacīja. Renātes mati bija krietni papūruši, sejā vīdēja nogurums un zem acīm bija redzami tumši loki.
- Esmu jau arī. Kopš vakardienas klejoju apkārt. Paldies fāčukam.
- Kas notika?
- Es jau jutu, ka kaut kas notiks. Saģērbos ielas drēbēs un ieliku jakas kabatās naudu. Sešos fāčukam beidzas darbs un ap septiņiem viņam bija jābūt mājās, bet no viņa nebija ne smakas. Fāčuks uzradās kaut kur ar vienpadsmitiem. Sadzēries. Iedomājieties, kā mēs ar mammu jutāmies visās šīs stundas gaidot, kas nu būs. Kad fāčuks pārnāca mājās, mums ar mammu viņš nemaz nepievērsa uzmanību. Aizgāja uz virtuvi grauzt rupjmaizi ar desu. Mēs domājām, ko darīt – nevarējām saprast vai fāčuks taisās plosīties vai uzvedīsies mierīgi. Pēc kāda brīža sāka besīties. No sākuma fāčuks murmināja kaut ko sev zem deguna, pēc tam sāka lamāties un trieca kaut ko pret sienu. Mēs nolēmām vairs negaidīt. Fāčuka uzvedība aizdomīgi atgādināja vienu citu reizi. Mēs aizbēgām, izlecot pa logu.
Toreiz, pirms diviem gadiem, viss bija norisinājies apmēram tāpat: Renātes tēvs bija pārnācis mājās vēlu un devies uz virtuvi. Tā kā viņš uzvedās mierīgi, Renāte un viņas mamma cerēja, ka nekas nenotiks. Tomēr, kad virtuvē atskanēja troksnis – kaut kas tika aizmests pa gaisu – un atskanēja nesaprotama skaļa murmināšana, abas sāka satraukties. Pēc brīža istabas durvis atsprāga vaļā un parādījās Renātes tēvs. Viņam rokā bija nazis. Viņa kustības bija lēnas un mierīgas. Arī seja bija pavisam mierīga, taču tajā bija redzama tik draudīga izteiksme, ka spētu nobiedēt jebkuru. Skats bija kā no šausmu filmas, tikai ar tādu atšķirību, ka viss notika pa īstam. Renātes tēvs pacēla nazi gaisā un grasījās uzbrukt savai sievai, taču Renāte metās starpā un dūriens trāpīja viņai – kreisās rokas augšdelmā. Ieraudzījis plūstam asinis, Renātes tēvs uz brīdi apstulba. Sapratusi, ka šī ir viņas iespēja, Renāte pagrūda tēvu malā, satvēra mammu aiz rokas un aizbēga. Abām nebija ne jausmas, cik nopietna ir Renātes brūce, tāpēc nācās doties uz slimnīcu. Tur abas sameloja, ka viņas vēlu vakarā nākušas no diennakts veikala, bet pa ceļam viņām uzbrukuši huligāni un pieprasījuši atdot naudu. Teikt ārstiem patiesību nedrīkstēja, jo tad tiktu izsaukta policija. Uzzinājis, ka pret viņu ierosināta lieta, Renātes tēvs sev vien zināmā brīdī un veidā atriebtos.
- Nakti pavadījām dzelzceļa stacijā, - Renāte turpināja. - No rīta mammai vajadzēja doties uz darbu. Aizbraucu viņai līdzi uz centru un pavadīju, bet pēc tam aizgāju uz Makdonaldu kaut ko uzēst un nosēdēju tur vairākas stundas. Kad apnika vazāties pa centru, atbraucu uz šejieni.
Viņa izvilka no džinsu jakas cigarešu paciņu, pārskaitīja cigaretes un ielika to atpakaļ kabatā.
- Pulkstenis trīs dienā, bet es jau esmu izpīpējusi gandrīz puspaciņu. Vāks.
- Kāpēc jūs negājāt pie kāda pārnakšņot? – Zane jautāja. – Tavai mammai taču ir, kam palūgt.
- Cilvēki grib otram palīdzēt, kamēr vien tas notiek reti. Tikko tu sāc lūgt palīdzību pārāk bieži, viņi no tevis novēršas. Mammai bija viena kolēģe, kura laipni piedāvāja mums nakšņot pie viņas. Pēc piektās reizes viņa jau sāka skatīties uz mums šķībi. Mēs tur vairs neejam. Tas pats ar mammas draudzenēm.
- Varēji nākt pie manis, - Egija sacīja. – Vai Zanes.
- Un ja nu arī jūsu fāčuki vakar būtu plostojuši? Divas bēgšanas vienā naktī maniem nerviem būtu par daudz.
Egija un Zane arī apsēdās uz kāpnēm. Renāte nopīpēja cigareti, nometa to zemē un ar kāju nodzēsa izsmēķi.
- Moš man arī sākt dzert? – viņa pēkšņi teica.
- Tu jau dzer, - Egija atgādināja.
- Es runāju par īstu dzeršanu. Kad pats žūpo, visa apkārtējā pasaule pagaist un dzīve liekas tik forša... - Viņa ievilka dziļu dūmu un tad turpināja. - Man piegriezusies šī sapistā dzīve. Man besī, kā es dzīvoju. Un vēl vairāk mani besī kaut kādas losenes, kurām ir viss, bet kuras sūdzas par dzīvi.
Egija un Zane klusējot apskāva Renāti. Ko te vēl varēja piebilst? Neko. Renāte atbalstīja galvu Egijai uz pleca.
- Cerams, ka fāčuka plosts neievilksies garumā un šovakar es varēšu atgriezties mājās.
(Turpinājums sekos)
