Renātei, turpretī, pēcpusdiena nebija tik izdevusies. Ienākot kāpņu telpā viņa ieraudzīja Zojas tanti. Renātei nebija ne jausmas, kas Zojas tantei šeit meklējams, jo viņa dzīvoja citā ēkā.
Brīdi viņas viena uz otru raudzījās, nespējot izdomāt, kā rīkoties – neteikt neko un paiet garām ar nicinājuma pilnu sejas izteiksmi vai arī uzsākt kašķi. Abas jau bija nosliekušās par labu pirmajam, bet brīdī, kad Renāte paspēra divus soļus uz priekšu, Zojas tante sajuta no viņas nākošo cigarešu smaku un neizturēja.
- Marcinkēviča! – Zojas tante sašutusi iebļāvās. - Cigaretes! Tik jauna meitene un jau smēķē! Ne kauna, ne goda!
- Zojas tant, neizliecieties nu tik sašutusi. Jūs lieliski zināt, ka es smēķēju.
- Zinu gan un man žēl, ka nevaru tur neko padarīt. Ja kādreiz ieraudzīšu tevi pagalmā smēķējam, izraušu to zārka naglu tev no mutes un noslānīšu. – To sakot, Zojas tante draudīgi vicināja rādītājpirkstu. Reizēm viņa, dodoties pastaigās, ņēma līdzi spieķi. Noslānīts gan vēl neviens nebija. – Šīs ir kārtīgu cilvēku mājas un te nav vietas tādām izlaidīgām skuķēm kā tu!
Renātes lūpas savilkās smīnā. Jau atkal kāds viņai piedēvēja rajona staigules, dzērājas un huligānes „godu”.
- Zojas tant, kaut jūs vienmēr būtu tik apzinīga. Citādi pirms pāris mēnešiem, kad mans tēvs dzērumā atkal grasījās piekaut manu mammu, jūsu nebija tuvumā, lai iejauktos.
Parasti Zojas tante izspļāva atbildi uzreiz, bet šoreiz viņai vajadzēja pāris sekundes, lai izdomātu pienācīgu repliku.
- Es... Ko... Kāpēc gan lai es iejauktos? Tā ir ģimenes iekšējā lieta!
- Ak iekšējā lieta? Tas jau nekas, ka mums ar mammu nervi un vispār visa dzīve nočakarēta, bet kaimiņiem nākas uzgriezt skaļāk televizoru, lai pārmāktu mūs. Kāpēc tad tas nabaga nūdists, par kuru jūs pasūdzējāties visai mājai, attiecās uz visiem? Kam viņš varēja kaitēt, staigājot pa savu dzīvokli kails?
Kaut gan pagājušās vasaras beigās vai pašā rudens sākumā Zojas tante bija uzķērusi, ka vienam no jaunajiem kaimiņiem ir paradums staigāt pa dzīvokli bez drēbēm. Visiem, protams, bija interesanti kā Zojas tante no sava loga bija varējusi pamanīt, kas notiek kaimiņu mājā. Laikam baumas par to, ka viņa kaimiņus izspiego ar binokli nemaz nebija baumas. Bet tas nebija tik svarīgi. Svarīgi bija tas, ka Zojas tante, būdama šokēta par šādu, viņasprāt, amorālu uzvedību, bija nekavējoties izbazūnējusi visiem kaimiņiem, kāds izvirtulis mīt viņu vidū. Nabaga puisis nekavējoties saskārās ar tādu izsmieklu, ka gandrīz pārvācās dzīvot citur. Beigās gan viņš palika, kur bija, jo izrādījās, ka kaimiņi par viņu pasmējušies tāpat, bez ļauniem nolūkiem, un ka patiesībā viņiem bija vienalga, kādā paskatā kurš staigā pa māju. Šis gadījums drīz vien nogrima aizmirstībā, vienīgi Zojas tantei tagad bija par vienu ienaidnieku vairāk.
Renātei vairs nebija noskaņojuma turpināt šo viedokļu apmaiņu. Viņa strauji pagāja garām Zojas tantei un izņēma dzīvokļa atslēgas no kabatas. Zojas tante kaut ko noburkšķēja par mūsdienās valdošo izvirtību, izlaidību, visatļautību un tamlīdzīgām lietām, bet Renāte vairs neklausījās. Viņa atslēdza dzīvokļa durvis un skaļi aizcirta tās aiz sevis.
„Sasodītā vecene! Kaut viņa vienreiz aizrītos ar savu žulti!” Renāte nodomāja.
(Turpinājums sekos)
