- Nu, vecā, šeit jau izskatās kā midzenī, - Zane sacīja, stāvēdama uz Renātes istabas sliekšņa.
Renāte bija sākusi plēst tapetes no tās sienas, pie kuras atradās viņas gulta – to bija visvieglāk aizsniegt. Svinot gaidāmo remontu viņa bija noplēsusi gandrīz pusi un nometusi tapetes turpat uz grīdas. Lielākā daļa no tām jau bija aizvāktas, taču daļa joprojām mētājās netālu no gultas.
- Jā, tā gadās, kad sāc priecāties pirms laika, - Renāte pasmīnēja. – Mamma bija dusmīga, fāčuks mani sabāra, lai gan šim pēc acīm varēja redzēt, ka viņš to nedomā nopietni. Tapetes tāpāt plēsīs nost, kāda starpība vai to izdara tagad vai vēlāk.
- Būtu nu labāk pagaidījusi. Ja man būtu jādzīvo šādā istabā, man ātri vien sāktu braukt jumts.
- Kāpēc gaidīt? Fāčuks vēl ņemtu un izdomātu, ka remontu var atlikt. Tagad viņam nav variantu. – Renāte pasmīnēja.
Draudzenes pirms brīža bija atgriezušās no konsultācijas matemātikā. Eksāmens bija jau pēc trim dienām, tādēļ šodien visi devītklasnieki bija atkārtojuši teorēmas, atraduši iksus un igrekus, atsvaidzinājuši iemaņas lielu skaitļu dalīšanā, neizmantojot kalkulatoru, kā arī darījuši vēl daudz ko citu. Pēc konsultācijas Renāte bija piedāvājusi nākt pie viņas. Zane piekrita, savukārt Egija bija ar kaut ko aizbildinājusies un aizgājusi mājās.
- Tu arī pamanīji, ka Egija pēdējā laikā izturas savādi? – Zane nomainīja tematu.
- Protams. Ievēroji, kā viņa pieskatīja savu mobilo? Bezmaz no rokām neizlaida. Izskatījās, ka viņa baigi gaida kādu zvanu.
- Aha. Nez, kas tas ir? Egija pati nestāsta un es negribēju jautāt.
- Jā, es arī.
Brīdi abas klusēja.
- Tu jau zini, kādas tapetes līmēsi? – Zane atkal nomainīja tematu.
- Nē, nekas vēl nav nopirkts. Mana vienīgā prasība bija, lai tapetes būtu gaišas un ar neuzkrītošu rakstu. Griesti beidzot būs balti, grīda paliks apmēram tādā pašā tonī. Labprāt tiktu pie jauna dīvāna, bet figu – mamma pateica, ka vecais vēl gana labs. Izspiedu no mammas un fāčuka jaunu dīvāna pārklāju, jaunu tepiķi un dekoratīvos spilvenus. Vēl labprāt nomainītu to veco lūzni, - Renāte norādīja uz skapi. – Bet arī tas pagaidām nespīd.
- Tad jau beidzot tava istaba izskatīsies kā istaba, - Zane pazobojās.
Renāte izlikās, ka cenšas viņu iedunkāt.
- Hei, liecies mierā! – Zane iesaucās, atlēkdama malā, un iesmējās
- Ejam uz virtuvi? – Renāte Ierosināja. - Man liekas, ka ūdens jau būs uzvārījies.
- Ejam.
Virtuvē draudzenes gaidīja ne tikai ūdens un kapučīno iepakojumi, bet vēl arī puskilograms lēto šokolādes cepumu (par septiņdesmit pieciem santīmiem kilogramā) un – izņēmumā kārtā – viens lielais „Manija” batoniņš uz abām.
II
Bija pienākusi matemātikas eksāmena diena. Kā parasti, draudzenes bija sarunājušas satikties, lai uz skolu dotos kopā. Kad Renāte un Zane ieradās satikšanās vietā, Egija jau bija priekšā. Jau pa gabalu bija redzams, ka viņa ir par kaut ko priecīgi satraukta. Ieraudzījusi draudzenes nākam, Egija skrēja viņām pretī.
- Mēs braucam prom! - Egija iesaucās, kad Renāte un Zane bija pienākušas viņai klāt. – Pēc pēdējās fāčuka plosīšanās es mammai pateicu, ka tā vairs nevar turpināties un liku viņai piezvanīt Sandrai, tai kolēģei, kura aizbrauca uz Īriju. No sākuma mamma tielējās, pateica, ka nevarot taču citam cilvēkam stāstīt TĀDAS lietas, vai spējat iedomāties?
- Ko? – Renāte iesaucās. – Tava mamma galīgi prātu izkūkojusi?
Pēc Renātes komentāra Zanei vairs nebija, ko piebilst, tāpēc viņa tikai nosodoši papurināja galvu.
- Acīmredzot. Jūs nevarat iedomāties, cik daudz nervu man prasīja viņas pielaušana. Vienreiz neizturēju, paķēru viņas telefonu un pateicu, ka ja viņa nezvanīs Sandrai, tad to darīšu es. Atkal saplēsāmies, bet es nelikos mierā un beigās mamma padevās. Viņa manā klātbūtnē piezvanīja Sandrai un visu izstāstīja. Sandra uzreiz piekrita mums palīdzēt. Viņa teica, ka viņai jau iepriekš bijušas aizdomas, ka mūsu ģimenē kaut kas nav kārtībā. Mēs brauksim prom tūlīt pēc izlaiduma, Sandra aizdos naudu ceļam un izmitinās mūs pie sevis. Mēs gan tur būsim nelegāli, jo Sandra dzīvo kopā ar vēl četriem cilvēkiem un tur tā jau nav vietas. Mamma aizbildināsies ar mūsu trūcīgajām finansēm un pateiks fāčukam, ka šī ir mūsu iespēja tikt pie naudas. Par mani viņa samuldēs, ka man ir sarunāts vasaras darbs un ka es augusta beigās būšu atpakaļ. Protams, es negrasos atgriezties.
- Tu strādāsi? Tu taču vēl esi nepilngadīga, - Zane pārsteigti jautāja.
- Sandra sarunāja darbu it kā sev. Patiesībā strādāšu es.
- Bet kā tad skola? – Zane jautāja.
- Tu tā jautā, it kā tas būtu baigi svarīgi, - Renāte pasmīnēja un iedunkāja draudzeni.
- Tpu, bļāviens! – Zane iesaucās. – Man nav ne jausmas, kāpēc to pateicu. Tik tiešām, kopš kura laika mani uztrauc skola. Pie velna skolu! Galvenais, ka tu brauc prom! Vecā, no sirds apsveicu! – Zane iesaucās un teju vai uzlēca virsū Egijai, lai viņu apskautu.
Arī Renāte apskāva Egiju. Atskanēja skaļš „au!” – draudzenes sajūsmā bija apskāvušas Egiju par ciešu.
Kad Renāte un Zane bija palaidušas Egiju vaļā un viņa varēja atkal ievilkt plaušās gaisu, Renāte sacīja:
- Ceru, ka tavs fāčuks neizrādīsies tāds maniaks kā manējais un nebrauks jums pakaļ.
- Lai brauc. Mēs pārvāksimies. Uz Lielbritāniju. Vai Ameriku. Vai Austrāliju. Kaut uz Antarktīdu, - Egijas balss bija pilna apņēmības.
- Malacis, vecā. Tā ir pareizā attieksme.
- Bļāviens, es tagad jūtos vainīga, - viņa pēkšņi teica. – Es aizbraucu, bet jūs paliekat tajos mēslos.
- Nomierinies, gan jau arī mūsu dārzā rozes ziedēs, - Zane pavīpsnāja.
- Kas vēl nebūs! Met tādas domas ārā no prāta! – Renāte iesaucās. – Labi, ka vismaz viena no mums būs izrāvusies no šitā ārprāta. Brauc prom un sāc jaunu dzīvi. Par mums neraizējies. Mēs protam par sevi parūpēties.
- Es ceru, ka reiz pienāks diena, kad mēs varēsim kafejnīcā tā vienkārši iedzert kafiju, ne par ko nedomājot un ne par ko neraizējoties, - Egija teica. Tagad viņas balss bija nedaudz skumīga.
- Protams, ka pienāks! – Zane teica. - Atceries: nezāles neiznīkst.
- Nezāles neiznīkst, - Renāte piebalsoja.
Visas trīs atkal apskāvās un no prieka iekliedzās. Tik skaļi, ka to varēja dzirdēt divu kvartālu rādiusā.
(Turpinājums sekos)
