local-stats-pixel fb-conv-api

Sasistā dzīve (17)6

101 0

Kādu rītu Zane neieradās skolā. Viņu nebija iespējams sazvanīt, lai gan telefons bija ieslēgts, un viņa neatbildēja uz īsziņām. Draudzenes mammas telefona numura viņām nebija, savukārt iet vienai pie otras uz mājām šādos brīžos nebija pieņemts – nekad nevarēja zināt, uz ko uzrausies. Ja būtu bijis kārtējais plosts ar tam sekojošu roku palaišanu, tad gan draudzene, gan viņas mamma jau būtu gabalā, savukārt, ja būtu atgadījies kas pavisam nopietns, draudzenes tik un tā nespētu palīdzēt. Tādēļ atlika tikai gaidīt stundu beigas cerībā sastapt nozudušo draudzeni parastajā satikšanās vietā. Bet līdz tam bija jāaizvada ilgas, nemierpilnas stundas.
Kolīdz bija atskanējis zvans no pēdējās, septītās, stundas, Renāte un Egija gandrīz skriešus devās uz kāpnēm. No attāluma izskatījās, ka tur neviena nav. Abas sev iestāstīja, ka viņām rādās un Zane tur ir. Pienākot tuvāk viņas ieraudzīja, ka uz kāpnēm patiešām neviena nav. Abas bažīgi saskatījās. Ko nu?
Renāte izvilka telefonu no jakas kabatas un vēlreiz piezvanīja Zanei. Tāpat kā iepriekš, telefons bija ieslēgts, bet uz zvanu netika atbildēts. Renāte nolēma nosūtīt vēl vienu īsziņu. Viņa sāka to rakstīt, kad Egija piesita viņai pie pleca.
Renāte pacēla acis un ieraudzīja Zani nākam no veikala puses. Viņai rokās bija mazā sulas paciņa. No attāluma to nevarēja redzēt, taču, sūkdama sulu caur salmiņu, Zane saviebās. No sāpēm. Izdzērusi pēdējo malku, viņa saspieda paciņu un nometa to ceļa malā.
Kad Zane pienāca pie Renātes un Egijas, abas rūpīgi nopētīja draudzeni. Tik skumju un nogurušu viņas Zani vēl nekad nebija redzējušas. Kas gan pagājušonakt bija noticis?!
Zanes seju klāja bieza tonālā krēma kārta, taču tā nespēja pilnībā noslēpt pamatīgu zilumu uz kreisā žokļa.
- Fāčuks... – Egijas balsī skanēja līdzjūtība.
Zane, ne vārda neteikdama, pagāja garām draudzenēm un apsēdās uz kāpnēm.
- Neuzminēji. Mamma, - viņa teica.
- KO?! – Renāte un Zane iebļāvās. Ja pļavā būtu bijuši putni, tie šobrīd bailēs būtu savēcinājuši spārnus un pametuši kokus.
Zane pacēla skatienu un paraudzījās uz draudzenēm.
- Es zināju, ka ar mammu kaut kas nav kārtībā, bet goda vārds... – Viņa papurināja galvu, it kā joprojām atsacīdamās ticēt notikušajam. - Šito es no viņas negaidīju!
Renāte un Egija apstulba. Pa galvu šaudījās saraustītas domas. Zanes māte, tēvs, dzeršana, skandāli, pa gaisu lidojoši priekšmeti, bļaustīšanās un dūru vicināšana. Ar Zanes tēvu viss bija skaidrs, viņš bija galīgs kretīns, bet Zanes mamma... Kādam īssavienojumam bija jānotiek viņas galvā, lai viņa iesistu savai meitai? Zanes teiktais izklausījās pārāk neticami, lai būtu patiesība. Un tomēr tā bija patiesība.
Nākamās minūtes aizritēja klusumā, ko pārtrauca vien dažu garāmbraucošu mašīnu radītais troksnis. Pasaule pēkšņi bija kļuvusi nereāla. Nekas vairs nešķita tāds, kā bija. Likās, ka zāle pēkšņi mainījusi krāsu un zāles stiebri kļuvuši resnāki un sākuši augt citā virzienā. Debesis likās svešas, ceļa pārvads – putekļains un neizteiksmīgs, gaiss – netīrs un smags. Draudzenes apkārtni uzlūkoja tā, it kā atrastos šeit pirmo reizi.
- Kā tas notika? - Egija jautāja. Pat viņas balss skanēja citādāk nekā agrāk.
Zane brīdi vērās draudzenēs un tad sāka runāt.
- Fāčuks sāka trakot un metās virsū mammai. Es pieskrēju klāt un norāvu viņu nost, tā ka viņš atsitās ar muguru pret skapi. Mamma sataisīja TĀDU seju, iekliedzās, ko es esmu izdarījusi un ievilka man pa žokli. Pēc tam viņa piesteidzās pie fāčuka, kurš pa to laiku bija paspējis nogāzties no kātiem, un sāka ap viņu ucināties no sērijas „Dārgais, vai ar tevi viss kārtībā?” Man sametās šķērmi. Es viņiem kaut ko uzkliedzu, paķēru jaku un aizskrēju prom. Vairākas stundas noklaiņoju pa rajonu. Atnācu mājās divos naktī. Par laimi, šie jau gulēja.
- Tava mamma ir galīgi nojūgusies! – Egija iesaucās. Viņa ievēroja, ka pēkšņi viņas sirds bija sākusi sisties ātrāk. Laikam no sašutuma.
- Murgs kaut kāds! – Renāte pievienojās Egijai.
Pār Zanes vaigiem sāka ritēt asaras. Viņa tās notrausa, taču to vietā acīs tūlīt sariesās jaunas. Parasti neviena no draudzenēm neraudāja – ne cita citas klātbūtnē, ne mājās. Viņas sev bija iestāstījušas, ka raudāt ir slikti, ka tā ir vājuma pazīme un ka neviens nav viņu asaru vērts. Ja viņas juta, ka nāk raudiens, viņas centās kaut kā novērst uzmanību vai visiem spēkiem apspiest asaras. Esot kopā, pāris reižu bija gadījies, ka kāda no viņām iesaucas „Meitenes, ātri izstāstiet kaut ko smieklīgu, citādi apraudāšos”, uz ko pārējās atbildēja „Neuzdrošinies! Mēs esam sūrās vecenes un sūrās vecenes neraud!”. Arī šoreiz Zane būtu vēlējusies neraudāt, taču noturēt asaras sevī nebija viņas spēkos. Tādēļ viņa ļāva tām ritēt.
Renāte un Egija apsēdās uz kāpnēm blakus Zanei, katra savā pusē. Viņas apskāva Zani un neko neteica, ļaujot viņai izraudāties. Nebija īstais brīdis kaut ko aizrādīt.
Cik ilgi viņas tā nosēdēja, neviena nezināja. Laika izjūta bija zudusi. Kad Renāte beidzot izvilka telefonu no kabatas un paskatījās pulkstenī, izrādījās, ka ir jau gandrīz seši. Viņa aicināja Zani pie sevis, bet Zane atteicās. Egija piedāvāja uzkavēties uz kāpnēm, taču Zane teica, ka tas nav nepieciešams. Draudzenes atvadījās un devās prom. Zane palika šēžam uz kāpnēm. Nebija noskaņojuma doties mājās. Vēl ne.

(Turpinājums sekos)

101 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000
Yee
1 0 atbildēt
Nākamo!
1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt