Renāte sēdēja uz improvizēta sola blakus šķūņiem un ar smilšpapīru cītīgi tīrīja nost veco krāsu no savas istabas loga rāmja. Darbs negāja uz priekšu tik raiti kā gribētos un izskatījās, ka tēvs vēlāk dabūs to tīrīt pats. Viņš atkal bija pieķēries dzīvokļa remontam un šoreiz nolēmis sākt ar visu logu rāmju nokrāsošanu. Remonta veikšana viņam bija izdevīga, jo tā varēja nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu: padarīt nolaisto dzīvokli kaut cik omulīgu un maksāt mazāku īres maksu. Pēc logu rāmju uzķīlēšanas bija paredzēts ķerties klāt Renātei istabai, nobalsinot griestus, pārlīmējot tapetes, nokrāsojot grīdu un nomainot veco, netīro paklāju pret jaunu. Uz jaunu gultu varēja necerēt, jo vecā vēl bija gana laba, tā vietā mamma bija apsolījusi Renātei jaunu dīvāna pārklāju. Pašu pēdējo bija paredzēts remontēt Renātes vecāku guļamistabu. Doma par izremontētu dzīvokli Renāti iepriecināja, lai gan vēl vairāk viņu, bez šaubām, iepriecinātu vēsts, ka tēvs pēc remonta pabeigšanas aizvāktos no dzīvokļa un viņas un mammas dzīves uz visiem laikiem. Bet uz to vismaz pagaidām varēja necerēt.
Blakus šim rāmim atradās vēl divi: augšējais un otrs apakšējais. Pavisam bez logiem Renāte gan nebija palikusi – visās dzīvokļa telpās logiem bija dubultie stikli un tēvs pirms došanās prom bija izņēmis tikai priekšējos. Pret šķūņiem bija atstutēti vēl pāris nenotīrīti logu rāmji, kas bija izņemti no virtuves un vecāku guļamistabas logiem.
Līdz Egijas un Zanes apciemojumam bija vēl kāds laiciņš un Renāte bija nolēmusi izmantot to lietderīgi.
„Varbūt strādāt lēnām un atstāt kādu rāmi arī viņām?” Renāte nodomāja. Renāte nebūtu Renāte, ja nemēģinātu citiem uzgrūst to, kas jādara pašai.
Lai gan darbošanās ar smilšpapīru nebija viņas mīļākā nodarbe, Renāte konstatēja, ka viņai tas gluži labi patīk. Viņa atcerējās, kā bija palīdzējusi tēvam virtuves un priekšnama remontēšanā: veikusi mērījumus, jaukusi masu sienu izlīdzināšanai un pēc tam palīdzējusi to uzklāt, palīdzējusi ieklāt jauno grīdas segumu. Varbūt viņa bija atradusi sev nākotnes nodarbošanos?
Kamēr Renāte cītīgi darbojās ap rāmi, lēnā solī, balstīdamās uz spieķa, pagalmu šķērsoja Zojas tante. Protams, pa ceļam viņa nopētīja visu, ko vien varēja nopētīt. Zojas tante savu dzīvokli pameta vienīgi tādēļ, lai izspiegotu kaimiņus. Ja viņa saulainās dienās sēdēja pagalmā uz soliņa, varēja nešaubīties, ka viņa to dara ne tādēļ, lai baudītu jauko laiku, bet gan tādēļ, lai kontrolētu cikos kurš nāk un iet, kas viņam mugurā un tamlīdzīgi. Ja kāds nāca no veikala, Zojas tante sasprindzināja redzi cik vien varēja, mēģinot ielūrēt kaimiņu iepirkumu maisiņos. Un, protams, Zojas tante bargi kritizēja visu, kas viņai likās nepieņemams. Visa iepriekšminētā rezultātā kaimiņi labprātāk redzēja viņu ejam nekā nākam, bet vēl labprātāk neredzēja viņu vispār.
Ieraudzījusi Renāti, Zojas tante uz brīdi apstājās un nopētīja Renāti, taču neko neteica. Renāte sajuta viņas tuvumu, bet nepacēla acis. Viņa turpināja strādāt. Nu jau viņa bija uzķērusi, cik stipri jāpiespiež smilšpapīrs, lai dabūtu nost krāsu. Strādājot zuda laika izjūta un Renāte nezināja, cik ātri vai lēni viņa bija beigusi apstrādāt vienu rāmja pusi.
Pār Renāti pārslīdēja ēna un viņa palūkojās augšup.
- Sveicinātas, meitenes, - viņa moži sacīja. – Esat ieradušās laikā.
Viņa ar žestu norādīja uz nenotīrītajiem rāmjiem. Zane izbrīnā pacēlas uzacis, bet Egija sakrustoja rokas uz krūtīm un sāka noraidoši purināt galvu.
- Tu to nopietni? – Zane jautāja.
- Pilnīgi nopietni. Meitenes, izpalīdziet lūdzu. Fāčuks, maita, aizbrauca un atstāja mani ar šiem rāmjiem, lai gan labi zināja, ka jūs nāksiet ciemos. Tur nav daudz: katrai pa diviem apakšējiem rāmjiem, visus augšējos es jau notīrīju. Notīriet veco krāsu, cik varat. Fāčuks, ja vajadzēs, vēlāk vēlreiz pārbrauks pāri ar smilšpapīru. – Šoreiz Renātes balss bija lūdzoša.
Egija un Zane saskatījās.
- Jāpalīdz vien būs, - Egija sacīja.
- Milzīgs paldies. Smilšpapīru varat paņemt šķūnī. Pirmais plaukts pa kreisi.
Draudzenes paņēma pāris smilšpapīra lokšņu, tāpat kā Renāte aptina to ap koka klucīti, lai darbs ātrāk ietu uz priekšu, un iekārtojās.
- Tavs fāčuks viens pats aizbrauca vai kopā ar tavu mammu? – Zane jautāja.
- Kopā ar mammu. Vispirms viņam vajadzēja iebraukt pie paziņām pakaļ lētiem celtniecības materiāliem, bet pēc tam jābrauc ciemos pie kaut kādiem darba biedriem. Tā ka līdz vakaram dzīvoklis ir mūsu.
Ķerdamās klāt tīrīšanai, Egija un Zane kaut ko noburkšķēja par lēto darbaspēku. Viņas centās izklausīties piktas, taču neizturēja un sāka smieties. Darbojoties arī Egija un Zane drīz vien uzķēra rāmju tīrīšanas knifu un nepagāja ilgs laiks līdz šķūna priekšā rindojās tikai notīrīti rāmji. Draudzenes nolika smilšpapīru malā un devās uz dzīvokli.
II
Tējkannā sildījās ūdens, uz galda viena pēc otras parādījās kafijas krūzes un karotītes. Renāte nolika galda vidū kafijas burku un cukuru un attaisīja ledusskapi, lai izņemtu pienu. Ledusskapja durvis tik tikko bija paspējušas aizvērties, kad Renāte tās atkal atvēra. Šoreiz viņa izņēma sviestu, sieru, tomātus un desu. Kā pēdējo viņa nolika uz galda kukuli baltmaizes. Kamēr visas trīs gatavoja sev maizītes, uzvārījās ūdens un tējkanna izslēdzās. Egija, kura sēdēja tai vistuvāk, nolika malā nazi un ielēja ūdeni savā un draudzeņu krūzēs.
- Pirmīt aizmirsu pajautāt. Tas kaimiņš vēl zog no jums malku? – Egija jautāja, likdama uz maizes tomātu.
- Jēcis? – Renāte atbildēja, uz mirkli atraudamās no sviesta smērēšanas uz kārtējās maizes šķēles. - Atklāti nē. Pa naktīm varbūt uzdarbojas un mēģina uzlauzt slēdzeni. Es vienreiz pasūdzējos fāčukam. Šis pateica, ka izdomās kā šo problēmu atrisināt. Sanāca tā, ka pat nebija nekas jādomā. Vienu sestdienu Jēcis bija pamodies pēc kārtējā kodiena un devās uz mūsu šķūni. Šķūnī bija fāčuks. Viņš grasījās cirst malku un tādēļ bija iegājis šķūnī atlasīt pagales un paņemt cirvi. Tā viņi abi satikās. Jēcis iestreipuļoja šķūnī un ieraudzīja fāčuku ar cirvi rokās. Fāčuks, protams, nepriecājās par Jēča parādīšanos un sataisīja attiecīgu sejas izteiksmi. Ar to pietika. Jēcis pārbijās un klupdams krizdams aizlaidās.
Egija un Zane skaļi smējās.
- Vismaz kāds labums no fāčuka, - Renāte piebilda.
- Tik tiešām, - Egija piekrita.
- Ej tu nost! Aiznākamnedēļ mums ir pēdējais zvans! - Zane sacīja. Viņa samaisīja kafiju, izņēma no krūzes karotīti un nolaizīja to. – Un pēc tam jau sākas eksāmeni.
- Atcerieties, kā mums bērnībā likās, ka devītā klase – tas ir wow! – Renāte sacīja, viegli pasmaidīdama. Viņa, Egija un Zane gan bija sākušas draudzēties tikai kādā 6. klasē vai pat vēlāk, taču bērnības uzskati visām bija daudzmaz vienādi.
Arī Egija pasmaidīja.
- Jā, toreiz mums likās, ka devītajā klasē mēs jutīsimies baigi pieaugušās. Figu! Kā var justies pieaudzis skolā, kur ir vēl arī divpadsmitie?!
Draudzenes iesmējās.
- Vajadzēja iet mācīties pamatskolā, tur mēs šobrīd būtu skolas bosi! – Renāte sacīja.
- Jā. Stāvētu uz trepēm un pārraudzītu visu skolu. Nekas nenotiktu bez mūsu ziņas! – Zane pajokoja.
- Starp citu, mums ir plānots kas īpašs pēdējam zvanam? – Egija jautāja. – Kaut kāds īpašs apģērbs vai kas tamlīdzīgs?
- Nē, nekā tāda nav, - Renāte teica. – Mums vienkārši jāsapulcējas uz svinīgo daļu un jāpiecieš viss, ko klases vecākais un skolēnu dome sagatavojuši.
- Kaut nu tajā dienā nebūtu pārāk karsts... Citādi aktu zāle tā uzkarsīs, ka tur nebūs ko elpot, - Zane sacīja.
- Pēdējā zvanā vēl tā, bet ja izlaiduma dienā būs karsts... – To iedomājoties, Renātei jau kļuva karsti. Tas gan netraucēja viņai izdzert malku kafijas pirms turpināt runāt. – Zāle būs pilna līdz malām, jāsēž kādas trīs stundas... Gaisa tur nebūs un visi svīdīs kā cūkas.
Egija un Zane noskurinājās.
- Kaut izlaiduma diena būtu apmākusies! – Egija izteica vēlēšanos.
Kad maizītes bija notiesātas un noskalotas ar kafiju, draudzenes uztaisīja vēl pa krūzei iemīļotā dzēriena un pārvācās uz Renātes vecāku istabu un iekārtojās dīvānā. Renāte ieslēdza televizoru. Rādīja kaut kādu seriālu. Viņa nogrieza skaņu klusāk, lai tā netraucētu sarunāties.
- Nu, tu beidzot izstāstīsi kā gāja tusiņā? – Renāte jautāja.
- Normāli. Tusiņš kā tusiņš. Patusējām, pielējāmies, rēcām par visu. Kaut kādā brīdī nosūcos ar Miku. Viņš vēlāk pamanījās vēl arī iegrābties man starp kājām, bet es viņu pasūtīju un aizgāju pakaļ vēl vienam alum. Kas vēl nebūs! Par daudz sagribēja vienā vakarā.
Renāte un Egija izdvesa dīvainu skaņu, kas bija kaut kas pa vidu starp svilpienu un ķircināšanos.
- Nu, un kā bija?
- Tizli. Tāda sajūta, ka tev lien virsū nosiekalojies sanbernārs.
Visas skaļi iesmējās.
- Nosiekalojies sanbernārs... Tu saproti, ka tu man tikko atsiti visu interesi par bučošanos? – Egija smiedamās teica.
- Nu piedod, atvaino. Tu man prasīji kā bija, es godīgi atbildēju.
Egija pievērsās Renātei.
- Nu, Renāte, atzīsties!
- Ko? Kāpēc es?
- Nu tu jau vienmēr pieredzes ziņā esi aizskrējusi mums visām pa priekšu.
Renāte neticīgi sarauca pieri.
- Liecieties mierā, es pat skūpstījusies neesmu!
Tagad pieri neticīgi sarauca Egija un Zane.
- Ko jūs uz mani tā skatāties? Tā ir taisnība. Starp citu, kā ar tevi pašu? – Viņa pievērsās Egijai.
- Man viss vēl priekšā, - Egija pasmaidīja.
- Tā jau ir interesanti patusēt ar džekiem, bet kaut ko nopietnāku... Nu nē, - Zane teica. - Pēc visa, ko es savā dzīvē esmu redzējusi... Nafig attiecības. No tām ir tikai problēmas.
- Tieši tā! - Renāte piebalsoja. - Padomājiet: no sākuma meitenes cieš no tā, ka ir nelaimīgi iemīlējušās kādā džekā, kuram par viņu nospļauties. Pēc tam viņas cieš, jo nevar atrast savu princi baltā zirgā. Pēc tam princis beidzot uzrodas, bet drīz izrādās, ka viņš nav nekāds princis, bet gan āzis. Labākajā gadījumā. Sliktākajā gadījumā viņš izrādās sadists-maniaks, kurš gūst baudu, sasitot tevi zili melnu, bet pēc tam bāžot sejā savu mīļāko fotogrāfijas un sakot, ka salīdzinājumā ar viņām tu nekas neesi.
Egija un Zane satrūkās. Bija skaidrs, ka šo piemēru Renāte nebija pagrābusi no zila gaisa – tas bija kas tāds, ko viņas tēvs kādreiz bija darījis.
Renāte nebija pamanījusi draudzeņu reakciju, tāpēc runāja tālāk.
- Un tā sievietes pavada visu savu atlikušo dzīvi, mēģinot saprast, ko ar to āzi iesākt. Pa starpai sadzimst bērni, kuriem no visa šitā sviesta sāk braukt jumts. Tā lūk. Un kāda no tā visa jēga? Nekāda. Tikai izčakarēta dzīve. Tā ka... Kā teica Imants Ziedonis, „Jūs man sakāt mīlestība, es jums saku ejiet ratā. Mīlestība tā ir inde mazā melnā matadatā.”
- Renāte, tu kā vienmēr visu pasaki tā, ka labāk nav iespējams, - Zane teica. – Savu mūžu negribu ne ar vienu būt kopā. Es varu nosaukt tūkstoš un vienu iemeslu kāpēc attiecības ir sviests – paldies fāčukam – bet nezinu nevienu iemeslu, kāpēc no tām būtu kāda jēga.
- Meitenes, jūs tiešām domājat visu dzīvi pavadīt bez vīriešiem? – Egija neticīgi jautāja.
- Protams, nē. Kniebšanos neviens nav atcēlis, - Renāte teica un velnišķīgi pasmaidīja.
Arī Egija un Zane pasmaidīja.
- Uz to jāsaskandina! – Egija iesaucās.
Draudzenes paņēma savas krūzes un pacēla tās gaisā.
(Turpinājums sekos)
