local-stats-pixel

Sasalušās sirds asaras (28) PĒDĒJĀ0

Es sēžu pie Kristapa gultas, vēroju viņa nekustīgo ķermeni, liekas, ka viņš ir nevis bezsamaņā, bet sapņi neilgst tik ilgi - 23 dienas.
Katru dienu es eju pie šī puiša uz slimnīcu cerībā, ka beidzot atvērsies viņa dzidrās acis.
Esmu ilgi domājusi par notikušo un sapratu, ka dzīvē nevar nolaist rokas pēc pirmā kritiena, jo dzīve ir brīnišķīga. Jā, es esmu saņēmusies, man šķiet šī puiša dēļ. Viņš man izglāba dzīvību, upurējot savu. No sākuma es pat uz Kristapa dusmojos, bet tad es sapratu, cik ļoti viņš man ir palīdzējis, cik ļoti tomēr šis puisis mani mīl. Es īsti nezinu, ko īsti jūtu pret viņu. Tas nav ne žēlums, ne simpātijas, bet tās noteikti ir ļoti stipras jūtas, vismaz viens ir skaidrs. Pat īsti nezinu, ko es teiktu, ja viņš pamostos.
Sirdī ir palikušas dziļas rētas, es vēljoprojām raudu, bet vairs ne tik stipri un bieži, bet tomēr tas notiek.
Edijs. Viņš vienmēr būs šeit man blakus, manā sirdī. Es joprojām mīlēšu šo puisi, es to zinu. Nebiju ar viņu tikusies, kopš laika, kad pieliku mūsu attiecībām punktu.

Vakar saskrējos ar Alenu, kad iegāju vietējā kafejnīcā papusdienot. Viņš teica, ka saticis Ediju, viņi ir tā kā "salabuši", ja tā var teikt un Edijs paziņojis, ka dodas prom uz ārzemēm.
No domām par piedzīvoto, mani pārtrauc māsiņa, kas atnākusi ievadīt Kristapam kārtējo zāļu devu. Viņa palūdz man iziet, es paklausu. Viņā iziet no Kristapa palātas, es ieeju tajā un apsēžos blakus puisim, piestūmusi krēslu pie viņa gultas. Tā paietminūtes un stundas. Ieskatos pulkstenī, ir jau 6 vakarā, man vēl sarunāta tikšanās ar Elvīru. Es pieeju pie loga un vēroju notiekošo, kā mazie bērni spēlējas smilšu kastē, tad gandrīz paģībstu.
- Klau, smuķiņā, mēs taču esam pazīstami. Kā tevi sauc? Vai Ineta? - tas pārspēj visus manus sapņojumus. Pagriežos pret skaņas avotu un ieraugu, ka tas ir Kristaps.
- Kristap? Ak... - man trūkst vārdu. No acīm izlaužas asaras, pārmaiņas pēc - prieka. Redzu, kā Kristaps vārgi smaida.
Es ātri izskrienu pa durvīm, meklējot ārstu. Tas nemaz nepadodas, tad es sāku kliegt pēc viņa. No kāda kabineta izskrien māsiņa.
- Kas ir noticis? Saglabājiet mieru, šeit ir slimnīca, jaunkundz.
- Kristaps! Viņš mostas! - es iesaucos. Māsiņa, kuru sauca Ieva, vismaz tā rakstīts uz kartiņa, kura piesprausta pie baltā halāta, sāk mani tracināt ar savu dīvaino skatienu.
- Nu dariet taču kaut ko! - es nikni iesaucos. Tad viņa ātri aizskrien pie Kristapa. Tad beidzot pēc tik ilga laika viss iet kā nākas.
Pie viņa atskrien daudz dažādu ārstu, mani, protams, nelaiž iekšā. Es esmu tuvu šoka stāvoklim - ārsti nedeva praktiski nekādas cerības un jau bija plānojuši atvienot viņu no sistēmām, kas uzturēja Kristapu pie dzīvības. Un lūk jums brīnums!
Pēc 2 nedēļām.
- Tu neredzēji Elvīru? Kur viņa pazudusi tik ilgi? - jautāju Lanai.
- Manuprāt, Elvīra nevar atrast ceļu atpakaļ. - māsa smejas.
- Nu! - man izdodas tikai iesaukties, kad mani kāds apķer no aizmugures. Es sajūtu šīs maigās,sargājošās rokas un saprotu, ka tas ir neviens cits kā Kristaps. Es piekļaujas viņam cieši klāt. Šim puisim, kuram pateicoties es iemācījos vērtēt dzīvi un kura dēļ es nepadevos. Viņš man palīdzēja izciest milzīgas sirds sāpes. Kristaps noskūpsta mani netālu no manas auss ļipiņas. Es smaidu, viņš arī, mums ir labi. Atraujas no puiša apskāviena un pieeju pie ugunskura, kuru mēs iekūrām.
- Nu labi, es izvēlēšos skaistākās un smaržīgākās puķes savam vainagam, lai Elvīra dara, ko grib.
Sāku pīt savu vainagu. Pēc mirkļa atnāk Elvīra, viņa ir pavisam izveseļojusies, tāpat kā Kristaps, bet draudzenes acīs es redzu sāpes, kuras nekad nepazudīs, līdzīgi var teikt par mani.
Kaut arī es smejos un esmu kopā ar Kristapu, nespēju aizmirst Edu, vienalga. Tās atmiņas nekad nepazudīs.

- Ineta ! Es taču tev teicu, ka aiziešu pēc kaut kā uzkožama. - viņa uzsit man uz pleca.
- Atvainojiet, madām, bet pēc uzkožamā neiet 40 minūtes! - es nomēdos uz viņas pusi.
Kristaps man iebaksta ar pirkstu un norāda uz Alenu, kurš tuvojas uz mūsu pusi.
- Āāā, nu tagad viss ir skaidrs, kādu uzkožamo jūs ar Alenu taisījāt. - es smejos ar vainagu galvā, apskāvusi Kristapu.
Visi priecīgi smejas. Alens atnāk un sašutis skatās uz mums.
- Ko jūs rēcat visi? - puisis jautā.
- Jā, pēc uzkožamā taisīšanas ar Elvīru tev ir otrādāk apģērbs krekls. - Kristaps viņu tirda.
- Ak tu teļš... - viņš iemurminas un sāk skriet pakaļ Kristapam, kurš nemaz necenšas aizbēgt. Abi iekrīt zālē un sāk"kauties" Mūs tas, protams, uzjautrina ne pa jokam.
- Tie abi alu par daudz izdzēruši, izskatās. - Lana smīkņājot saka.
Pēc laiciņa abi grēkāži atnāk.
- Viss kārtībā, daiļavas, mēs visu noskaidrojām. - Alens saka, plati smaidīdams.
Alens ar Kristapu ir kļuvuši patiešām tuvi draugi mazā laika posmā, tāpat kā ir satuvinājušies Alens un Elvīra, es pat nepamanīju, ka tie abi jau ir kopā.
- Jā, mēs sarunājām, ka es jums neteikšu, kas notika starp Alenu un Elvīru. - viņš sāk smieties un nomūk pie manis, kā lai pasaka, paslēpjas manos apskāvienos, no Alena. Viņš tikai nikni uzglūn.
- Kristap, Kristap, es nemaz nezināju, ka tev tik ļoti patīk kacināt cilvēkus. - es pa jokam viņu nobaru.
- Inet...ieper mani par to, - Kristaps iečukst man ausī.
- Ak tu... - es paspēju tikai izdvest, kad puisis sāk mani kaislīgi skūpstīt. Pamanu, ka mūsu piemēram seko arī tad pārītis.
- Inet... es tevi mīlu. - viņš čukst man ausī.
Ieskatos viņa dzidrajās, laimīgajās acīs un ticu viņam.
- Es tev ticu, es tevi arī savā ziņā mīlu, mīlumiņ.
- Man ar to pietiek, Inet. Tu no manis nekur neaizmuksi, - viņš saka.
Mēs atkal skūpstamies. Šīs sajūtas nav tādas, kā ar Edu. Tās ir pavisam savādākas , bet vienalga patīkamas. Eds dēļ manis bija viss, bet Kristaps ir tikai daļa no manis. Tur ir tā galvenā atšķirība. Kamēr es būšu dzīva, es neaizmirsīšu šīs atmiņas.
Ar Kristapu es jūtos pasargāta no visiem un visa.
- Eu, jūs varbūt tomēr pievērsīsieties Jāņu svinēšanai? -Lana iesaucas. Tas izraisa vēl vienu smieklu lēkmi kompānijā. Kristaps mani pieceļ un nes ugunskura virzienā.
- Ievēlies vēlēšanos un lecam kopā pār ugunskuru. Es, protams, paklausu puisim, bet tam, ka tā piepildīsies neticu.
Vēlēšanās, ko ievēlējos kopā ar Edu, metot monētu upītē, nepiepildījās.

72 0 0
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000