local-stats-pixel

Sasalušās sirds asaras (14)2

 64  1

♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥
Tas tiešām mani apbūra. Viņš nolika mani zemē. - Es biju trenniņā un tagad gāju uz mājām. - brīnumam rimstoties, atbildēju. Pie soliņa pamanīju pustukšo degvīna pudeli, kurai līdzās stāvēja kola. Es jautājoši norādīju ar pirkstu uz to, ko tikko pamanīju. - Nūū, nezinu, kā lai paskaidro. Es tā teikt svinu savu dzimšanas dienu. - viņš noteica un apsēdās uz soliņa. - Ak jel, Ed. Es nezināju. Varēji pabrīdināt mani. Man nemaz nav nekādas dāvanas tev, piedod. - sajutos nelāgi un neērti. - Nē, Inet. Man nevajag no tevis nekādas dāvanas. Tu esi vislielākā un labākā dāvana man. - viņš paskatījās manās acīs un aplika roku uz mana pleca, tad es puiši mīļi nobučoju uz lūpām. - Sveiciens dzimšanas dienā! - es pasmaidīju un viņš arī. Mums abiem tā bija labi. - Bet kāpēc tu dzer viens? Tas izskatās nedaudz ērmīgi. - teicu. - Vienkārši gribējās pabūt vienam un pafilozofēt. Tas man arī šķiet dīvaini, jā. - viņš atzinās. - Tad varbūt tu man sastādīsi kompāniju? - puisis jautāja maigā balsī, vēršot pudeli uz manu pusi. - Nē, paldies. Es nedzeršu. Man neiet pie sirds šī dzira, bet pasēdēt kopā ar tevi tāpat kādu laiciņu, gan varu. - Mani tas priecē. Varbūt nopirkt ko gardāku? - viņš, paskatīdamies pulkstenī, piedāvāja. - Nē, paldies. Nevajag pūlēties. Es nemaz negribu. - atbildēju. - Kā vēlies, neko neuzspiedīšu. Starpcitu, kad tev ir dzimene? - puisis painteresējās, pēc tam izdzerdams malku degvīna un aizdzerdams to ar kolu. - Nezinu, kā tā sanāca, bet jauaizparīt, tas ir, 22. maijā. - atbildēju un pasmaidīju. - Ooo, tad jau forši sanāk. Abi esam dvīņi pēc horoskopa, vai ne? - Eds jautāja, gribēdams dzirdēt tam apstiprinājumu. - Jā, tieši tā. - es priecīga smaidīju - cik tad tev šodien palika? - 18. Paliku pilngadīgs, pat neticās. - Edijs teica, paņemdams manu plaukstu savējā. Ar viņu jūtos kaut kā savādāk nekā ar pārējiem cilvēkiem. Īpaši. Kaut arī gandrīz neko nezināju par šo puisi, un tikko biju viņu iepazinusi. - Vai, ar to arī apsveicu! Pastāsti man kaut ko par sevi, es gandrīz neko nezinu par tevi. - es lūdzu Edam un apskāvu viņu. - Vispār jau man nepatīk citiem stāstīt par sevi, bet tu man esi īpaša. - puisis maigi noglāstīja manus matus. Es viņam esmu īpaša? Vai es pareizi sapratu? Ak vai, es jūtos kā no jauna piedzimusi. - Es jūtu, ka iemīlos tevī, mazā. Tas mani pārvērš par pavisam citu cilvēku. Es neparko citu nespēju domāt. Man tā ir pirmo reizi. Tu man esi dārga. Lūk, ko es tev vēlos pateikt. - kad viņš to teica, es sēdēju Edam klēpī, puisis skatījās man cieši acīs un es jutu, ka pateiktais ir taisnība. Viņa vārdi man atbalsojās galvā un paliks sirdī vēl ilgi jo ilgi, varbūt pat uz mūžu. - Ak, Ed. Tu mani aizkustināji. Es nezinu vai ticēsi, bet ar mani notiek pilnīgi tas pats un es nespēju to kontrolēt, biju domājusi, ka kaut kas tāds notiek tikai filmās vai grāmatās. Tas būs mūsu stāsts. - atzinos, jo šis šķita piemērots mirklis, sirds dauzījās kā negudra. - Inet, tiešām? - puiša acisiemirdzējās, likās, ka kāds tajās iespīdina ar lukturīti. - Tu tiešām esi Dieva dāvana, vislabākā dāvana! - varēja redzēt, ka puisis par to no sirds priecājas. Un es tiešām cerēju, ka tas bija izteikts no tīras sirds, nevis alkohola ietekmē. Kaut arī es tiešām jutu, ka tas ir kaut kas vairāk pat par tīru sirdi. - Paldies, ka tu man esi. - es iečukstēju viņam ausī un sajutu viņa maigo ķermeņa aromātu. - Inet, paldies tev arī. Es negribu, lai šis kaut kad vispār beidzas, man ir pat bail par to domāt. Tu mani apbūri jau pirmajā reizē, kad tevi satiku, tur trolejbusā. Vecīt, ar tevi notiek kaut kas dīvains - tā es toreiz nodomāju. - puisis atzinās. Es mēģināju aptvert Edija vārdus un tiešām nespēju noticēt, ka tas notiek ar mani, tāpēc vienkārši izbaudīju mirkļa burvību. - Man jau būtu laiks doties mājās, bet ļoti negribas ar tevi tagad šķirties. - es bēdīgi noteicu, pieceldamās no soliņa. - Man arī, es tevi pavadīšu. - puisis piedāvāja, saņēma manu roku savējā un mēs devāmies uz mājām. Kad bijām nogājuši pus ceļu., es viņam pajautāju. - Starpcitu, kur tu dzīvo? - Ēem, divas ielas aiz tavējās. Miera ielā. - puisis atbildēja. - Tad jau tuvu, forši. - es pasmaidīju. - Jā, attālums mums nebūs par šķērsli, paldies Dievam. - Eds apķēra mani aiz vidukļa. Viņš bija par kādiem 15 cm garāks par mani, bet viņa rokā ērti iekļāvās tur. Ahh, viņš jau domā par mūsu nākotni, iespaidīgi, man tas patīk.
Mēs bijām jau pie pašām mājām, kad viņš manimani apstādināja. - Man jāuzdod tev viens jautājums. Varbūt tev tas šķitīs dīvaini, bet man patīk, kad viss ir skaidri pateikts un salikts pa plauktiņiem. - puisis nopietni teica. Mani tas nedaudz izbiedēja. - Jautā, es mēģināšu atbildēt. - es tikpat nopietni teicu. Puisis paskatījās man acīs un smaidot teica - Inet, būsi mana meitene?

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Nē. Būšu tavs kartupeļu maiss. Turpini
 2  0 atbildēt
Obligāti turpini ^^
 0  0 atbildēt