Sasalušās sirds asaras (13)1

♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥♥

- Ak, paldies. - viņš pārvilka ar pirkstu pār savu tetovējumu. Es sakārtoju savu kleitu, kura bija uzrāvusies nedaudz par augstu. -Negribi kādu vakaru pastaigāties ar mani? - viņš paskatījās uz mani ar savām zilajām acīm un nopietni pajautāja, pēc tam uzsmaidot. - Nu, es nezinu īsti. - es minstinoties atbildēju. - Hm, - viņš sakārtoja savu keponu- Tātad tev ir puisis? - viņš neizskatījās apmierināts un es nedaudz samulsu no viņa tiešuma. - Nujā, tā varētu teikt. - es nepārliecinoši teicu. - Nu protams, man kā vienmēr veicas. Visas foršās meitenes ir aizņemtas. - Kristaps, pasmejoties par sevi teica. Es tiešām nezināju, ko lai atbild. Tad pateicu - Tev vēl paveiksies, tu esi foršs čalis. - es noliku roku uz viņa pleca. - Nē, man jau nepaveicās, tāpēc ka tu man ļoti patīc. - sakot viņš piecēlās un aizgāja prom no manis un apsēdās trīs solus tālāk no manis, atstājot vienu. Es biju sašutusi. Es patīku Kristapam? Nu, nē. Neticu, tas taču bija joks, vai ne? Sēdēju un domāju. Varbūt pieiet pie viņa un aprunāties? Nu, nē, es nezinu, ko lai saka šim puisim.
- Ak, Elvīr! Sveika, mīļā. - iesaucos ienākot pie viņas palātā. Aši apķēru viņu un nobučoju uz vaiga. - Net, tu esi vislabākā! - viņa iesaucās. Noliku maisiņu uz gaiši zaļā plauktiņa, kas bija it kā pieskaņots gultai. - Nu kā tev sokas? Vai ir kaut nedaudz labāk? - es cerībpilnā balsī jautāju. - Es nezinu, Inet. Nav ko darīt un ir ļoti garlaicīgi. Vienīgais pluss ir tāds, ka man nav vecāku un nekas nav jāpaskaidro viņiem. - viņa centās jokot, bet bija manāmi sašutusi. Elvīra dzīvoja kopā ar vectēvu, kurš galīgi neinteresējas par viņu, tikai dod naudu tēriņiem, jo vecāki gāja bojā, kad Elvīrai bija tikai 12 gadi. - Arī fakts. Joprojām domā visu noklusēt? - es nopietni jautāju, apsēžoties tuvāk draudzenei. - Jā, Inet. Viņa vecāki bija mani apciemojuši un lūdza, lai es neko neziņoju. Tie tiešām ir kārtīgi cilvēki. Protams, piedāvāja arī naudu, bet es atteicos. - draudzene stāstīja. Kad atvēru, ko viņa tikko pateica, atbildēju - Elvīr, es tiešām ceru, ka tu nemelo. Un tas, ko tu esi izlēmusi ir ļoti nesavtīgi un lielas cieņas vērtīgi, bet es vienkārši baidos, ka tu pēc tam to vari nožēlot. - es teicu, glāstot draudzenes roku. - Paldies par tavām raizēm. Man patiešām ir emocionāli labāk, nekā iepriekš. Un es zinu, ka no šī pat brīža viss uzlabosies. - viņa cenšoties pasmaidīt, iekārtojās ērtāk gultā. - Varbūt tev vajag kaut ko sagādāt? Es visu atnestu. - piedāvāju. - Nē, paldies, man visa pietiek. Man apnika runāt par šo visu, labāk pastāsti, kā tev iet. Un tad es sāku stāstīt par visu, kas bijis. Par Ediju, Alenu, tusiņu un par savādo strīdu ar mammu. Laiks paskrēja nemanot.
Steidzos uz mājām. Pēc ilgās sarunas ar Elvīru man apskaidrojās galva. Ieejot mājās, sapratu, ka te ir tikai Lana. Laikam jau beigušās stundas. - Ooo, Ineta! - māsa iesaucās no virtuves. - Kur biji? Tev piestāv šī kleita, starpcitu.- viņa teica. - Čau, man tiešām nav laika. - es izmetu un ātri devos pa kāpnēm augšā uz savu istabu. Nospriedu, ka man ar māsu vajadzēs parunāt par tiem prezervatīviem, bet tagad nav laika. Aši savācu sporta tērpu un devos uz trenniņu.
Izejot no ģērbtuves, man gandrīz virsū uzskrēja Alens. - Ooo, piedod. Čau! - pasmējies par sevi, pasmaidīja man. Alens bija kopā vēl ar trim puišiem, kuri stāvēja viņam līdzās. - Sveiks! - es atbildēju un pasmaidīju pretī. Vienu puisi pazinu, mācījās ar mani paralēlklasē. - Kā šodien gāja? - Alens pārtrauca klusumu. - Tīri tā neko un tev? - es atbildēju, bet visu puišu acis aizslīdēja pavisam kaut kur citur. - Čau puiši! - viņus koķeti sveicināja Lauma, pavicinot ar roku. Šajā meitenē es joprojām neesmu atklājusi neko jauku. Tikko parādās viņas maigais ķermenītis, noteikti gaidāmi pārsteigumi. Visas vīriešu kārtas būtnes, kuras paspējušas noraudzīties viņā, aplaiza lūpas. - Ooo, kas par cilvēkiem. Laumiņ, tu uz trenniņu? - iesaucās Pēteris. Alens un pārējie gandrīz vai siekalojoties viņu pasveicināja. Man apnika šī izrāde, tāpēc es aizgāju prom no turienes.
Pēc trenniņa jutos ļoti nogurusi un vienīgā domā bija ātrāk tikt mājās. Nolēmu iet caur parku, paelpot svaigu gaisu.
Par brīnumu, parkā es pamanīju Ediju. Viņš viens sēdēja uz soliņa. Interesanti, ko Eds te dara! - Ed? - es nedroši jautāju. - viņš pacēla acis un pasmaidīja uz manu pusi. - Jā, ko tu te dari? Mani izseko vai? Ak tu mazā spiegu meitene. - viņš jokoja, pieskrēja pie manis un pacēla mani tā. Es apviju savas rokas viņam uz pleciem un tad mēs ilgi skūpstījāmies.