local-stats-pixel

Sasaldētā #594

 96  0

Man gar acīm pazibēja vispirms koki un pēc kāda gabala jau sāka parādīties mašīnas, luksafori un veikali. Kad beidzot nonācu slimnīcas priekšā es uz brīdi apstājos un jau sāku sajust smago nastu. Mana elpošana kļuva smaga, tomēr es ieskrēju iekšā pie administrācijas un noskaidrojusi Nika palāta numuru es vairs nevarot paskriet, ātriem soļiem devos augšā. Nonākusi pie palāta es mazliet vilcinājos, jo nezināju, kas mani sagaida, tomēr es saņēmu vēl pēdējos savus spēkus un drosmi un atvēru durvis. Palātā bija četras gultas un aizņemtas bija visas. Mana sirds sitās, kā negudra kamēr es pārskatīju istabu un ieraudzīju Niku. Viņš bija aizmidzis, pagriezis galvu pret logu.

-Eu, smukulīt. – es izdzirdēju balsi nākam no labās puses. Es automātiski pagriezu galvu pret runātāju un ieraudzīju zēnu ar blondiem matiem. Viņa sejā atspoguļojās smaids, tomēr nez kāpēc mani tas sadusmoja.

-Ko? – es nošņācu un sāku griezt zobus.

-Kur tā skrien? – viņš jautāja un sāka smaidīt vēl platāk.

-Jā, kur tā skrien? – šoreiz balss nāca no kreisās puses. Es strauji pagriezu galvu pret to pusi un ieraudzīju vēl vienu puisi, tikai ar brūniem matiem, smaidam tāpat kā blondais.

-Eu, celies. – puisis ar blondajiem matiem iemeta ar spilvenu sev blakus esošajam. Tajā gulēja zēns, arī ar brūniem matiem. Viņš izberzēja acis un paskatījās uz mani.

-Kas tad mums te? – viņš jautāja un nezinu kāpēc, manas dusmas tikai pavairojās. Es jau gatavojos cirst kaut ko pretī, kad pēkšņi sadzirdēju sev tik pazīstamo balsi.

-Jūs klusāk nevarat? – viņš piecēlās sēdus un es bez domāšanas metos viņam ap kaklu. Viņš sākumā nesaprata, kas notiek, bet tad cieši mani apskāva. Es viņu ilgi nelaidu vaļā, bet kad atlaidu apsēdos viņam blakus uz gultas malas. Es jau gatavojos kaut ko teikt kad mani iztraucēja puisis ar blondajiem matiem.

-Kur tad tu viņu izrāvi Nik? – viņš jautāja, bet es automātiski izspļāvu.

-Aizveries. – redzēju kā puisis mazliet pasmējās un izkāpis no gultas piegāja pie abiem zēniem kuri sēdēja gultā, kur vistuvāk atradās televizors.

-Kur tu pie velna biji? – viņš jautāja un saņēma manas rokas.

-Garš stāsts, un te es to nevēlos apspriest, bet mums ātri kaut kur jārunā, jo es uzzināju ļoti daudz par, - es paskatījos uz puišiem kuri visu laiku bija skatījušies uz mums, bet tikko es paskatījos viņi pacēla acis pret televizoru, - spējām. – es ātri nočukstēju. – Kā tu vispār nokļuvi slimnīcā? Kas tev notika? – es pajautāju un mana sirds atkal sāka sisties strauji.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Cik jauki ka Līna satika Niku. kad nakama daļa?

 1  0 atbildēt