local-stats-pixel

Sasaldētā #563

80 0

Izķeksējusi drēbes es tās atritināju vaļā, bet no tām izkrita maza lapiņa.

Kad Reinis atkal atnāks pie tevis, paprasi viņam vai viņš nevar ļaut tev staigāt pa māju vai vismaz iet uz bibliotēku.

Izlasījusi lapiņu es to nemanot iemetu ūdens glāzē un liekot tai izšķīst. Es jau gatavojos pārģērbties kad atcerējos par kameru un paskatījos tās virzienā. Piecēlusies no gultas es aizgāju līdz durvīm un pieklauvēju pie tām. Tās uzreiz atvēra Reinis un iesteidzās iekšā.

-Nāc, mums vajag tevi. – viņš rāva mani aiz rokas ārā no istabas.

-Pagaidi, ko? – es nojautāja skrienot viņam pa pēdām. Viņš mani aizvilka uz kādu citu istabu, kas izskatījās pēc ķirugra palāta.

-Ko pie velna tu gribi no manis? – es raujoties ārā kliedzu, bet viņš bija daudz spēcīgāks par mani, tomēr man bija, kas tāds, kas viņam nebija. Es ar nagiem ietriecos viņa rokā, tomēr viņš nenokrita agonija, bet tikai mazliet pasmējās.

-Tu domā, ka esmu tik stulbas, ka nepavilkšu kaut ko apakšā zem krekla? Zinot ko tu vari izdarīt?

-Iepriekšējo reizi biji. – es nomurmināju. Viņš mani apsēdināja uz gultas un saķēris manu roku pagrieza to ar plaukstu uz augšu. Viņam otrā rokā bija šprice un viņš to iedūra tieši man vēnā. Šprice piepildījās ar manām asinīm un tikko tā bija pilna, viņš to izņēma no manis un noteica.

-Tagad es tevi aizvedīšu atpakaļ uz tavu istabu.

-Nē, pagaidi. Tā kā es saprotu ka netikšu no šejienes ārā, varbūt es varu vismaz iet uz vannas istabu, vai bibliotēku? – es mazliet nedroši pajautāju un viņš domīgi paskatījās uz mani.

-Kā tu zini ka šeit ir bibliotēka?

-Nu izskatījās liela mājā, tāpēc, vienkārši uzminēju. – nobēru un piecēlos no gultas. Kad biju pārģērbusies un nomazgājusies, mani aizveda līdz bibliotēkai. Tikko iegāju pa durvīm, tās aiz manis aizslēdza. Es paskatījos apkārt un man gandrīz vai mute atkārās. Bibliotēka bija milzīga. Kādu stundu es staigāju apkārt līdz ieraudzīju grāmatu plauktu, kur visas grāmatas bija zilā, noputējušā krāsā. Es izņēmu vienu grāmatu uz kuras bija rakstīts Cilvēku burvestības. Es paņēmu grāmatu rokās un sajutu vibrāciju, kad pēkšņi grāmatā atvērās lapas puse uz kuras bija virsraksts Sniega eņģeļi. Es ar grāmatu rokās apsēdos uz krēsla, kas atradās pie loga kuram priekšā bija aizkari un sāku lasīt atvērto lapas pusi. Jau izlasot pirmo teikumu mana mute atkarājās vaļā. Tajā bija rakstīts:

Jau sākot no 1846. Gada cilvēki ir atklājuši, ka var iedzimt ar sniega burvestību. Ja tā nav iedzimta, tad to viegli var iegūt ņemot asinis no cilvēka jeb sniega eņģeļa, kurš tāds ir piedzimis, bet ne no tāda, kas to ir ieguvis ar asins pārliešanu vai ievainojuma kārtā. Tomēr ja pārlej asinis no sniega eņģeļa uz cilvēku, šis iedzimtais sniega eņģelis nomirst. Arī ne visi radinieki var piedzimt tādi, tas notiek tikai ik pēc 100 pēcnācējiem.

Es nevarēju apstāt lasīt, tāpēc nosēdēju kādas pāris stundas bibliotēkā nemaz nepakustoties. Kad kāds beidzot nāca man pakaļ, grāmata pati aizvērās un es to ātri nolikusi atpakaļ steidzos prom.

Nākošās pāris nedēļas kamēr netiku ārā no šejienes, es katru dienu gāju uz bibliotēku un lasīju šo grāmatu, jo Miks tā arī nevienu dienu neatnāca, līdz vienu dienu, kad biju pabeigusi grāmatu lasīt, es sāku maldīties pa bibliotēku. Pēkšņi es atradu vecas durvis, tās bija aplipušas ar putekļiem un zirnekļu tīkliem. Es parāvu rokturi un durvis ar lielu čīkstienu atvērās. Es paskatījos apkārt, lai redzētu, vai kāds nav dzirdējis un atnācis.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Nu sākuma domāju , ka stāsts nebūs interesants - šonakt , pa nakti sāka sāpēt zobs Un brīnumainā kārtā 2 h laikā apsēdos un izlasīju visu līdz šai daļai - paldies tev P.s. un tas nekas , ka pēc 1h 30 min jāceļas un jādodas uz skolu
1 0 atbildēt