Džeiss palika lejā pie ugunskura, kur viņam laikam ļoti ir iepaticies. Aizcirtusi istabas durvis, es ielecu gultā un sakļāvu plaukstas ap seju. Ko gan tādu Niks var darīt, ka nevarētu man teikt? Es ātri pārģērbos un pēc ilgiem laikiem ieslēdzu datoru. Uzgriezusi mūziku uz pašu skaļāko, es paņēmu zīmēšanas kladi un zīmuli, un turpināju zīmējumu. Pielaboju dažas detaļas un mazliet ieēnoju. Kad arī zīmējums bija pabeigts, es to izņēmu no klades un ieliku rāmītī, ko novietoju pie gultas uz naktsgaldiņa. Lai gan ārā bija grādi mīnusos, man istabā palika karsts, tāpēc es atvēru logu un ļāvu saltajam gaisam ieplūst manā istabā. Ārā pēkšņi sāka snigt sniegs un pūst stiprāks vējš. Es biju atspiedusi rokas pret loga aili, un jutu, ka kaut kas zem rokām kūst. Es noņēmu tās nost un ieraudzīju, ka aile bija apsalusi. Es aizcirtu logu ciet un iekāpu gultā. Mūzika bija apklususi un es lēnām ieslīgu miegā.
-Nik! Demij! Mamm! Tēt! Džeiss! – es saucu visus pēc kārtas, bet es jutu ka mana balss pēkšņi aizlūzt. Es biju mežā. Viena. Nosalusi. Asiņaina. Man pakaļ skrēja kāds nezināms dzīvnieks, bet viņš skrēja uz divām kājām. Pēkšņi es paklupu aiz celma un nogāzos uz zemes ar seju pa priekšu, saskrāpēdama rokas, kājas un arī seju. Es pagriezos uz muguras un ieraudzīju ka zvērs man bija ticis klāt. Viņa pelēkās acis skatījās manī un kliedza.
-Tu no manis nevari aizbēgt!
Es pamodos nakts vidū sviedros izmērcējusies. Manu gultu klāja balti ledus pleķi plaukstas lielumā. Smagi elsodama es piecēlos no gultas un mazliet nodrebinājos kad pieliku basās pēdas, pie aukstās zemes. Aizstrebējusi uz vannas istabu es nomazgāju seju un plaukstas. Es paskatījos spogulī, zem acīm man bija mazi riņķi no daudzām negulētām naktīm un lūpas bija saplaisājušas, kā tāds ledus gabals. Es padzēros ūdeni no krāna un paņēmusi segu no gultas, izdomāju pārējo nakti pavadīt uz mazā dīvāniņa.
-Līna. – kāda maza balstiņa mani sauca. – Līna celies. – es lēnām atvēru acis un savā priekšā ieraudzīju mazo māsu. Viņa bija ģērbusies melnās treniņbiksēs un sarkanā džemperī.
-Nu Demij, kas ir? – es miegaini noteicu. Es apsēdos uz dīvāna un paņēmu mazo māsu klēpī.
-Kāpēc tev tik aukstas rokas? – viņa nobrīnījās, bet nesagaidījusi man atbildi turpināja.
-Mēs brauksim pie omes uz Jauno Gadu. Un izbraucam jau šodien. Mamma prasa vai tu brauksi ar mums vai paliksi viena mājās? – mazā māsa uztaisīja bēdīgo sejas izteiksmi, kas nozīmēja ka viņa grib, lai braucu pie omes. Es tikai mazliet nosmaidīju un noteicu.
-Piedod Demij, es palikšu mājās. – es nobučoju mazās māsa pieri un viņa izskrēja ārā no manas istabas. Tikko viņa izskrēja, pa istabas durvīm ienāca Džeiss luncinādams savu mazo astīti.
-Nu ko, tu arī paliec? - Džeiss pakratīja savu saitīti uz kakla. Laikam mamma ir domājusi arī Džeisu ņemt līdzi. Es nospriedu un pabužinājusi Džeisa spalvu nogāju ar viņu kopā lejā.
-Čau mamm, tu domā Džeisu arī ņemt līdzi? – es mazliet izbrīnīta noprasīju.
-Jā, kā nekā, ome dzīvo laukos un es domāju ka viņam noderētu svaigs gaiss, un gan jau tev nebūs laika pieskatīt viņu kamēr pati ballēsies, vai ne? – es paskatījos uz mammu ar mazliet savādu skatienu, bet tad pasmaidīju.
-Aizej māsai palīdzi apģērbties, mēs izbraucam pēc 10 minūtēm. – es paņēmu mazās māsas aiz rokas un mēs uzgājām uz viņas istabu. Mēs izvēlējāmies viņai tumši zilus džinsus un gaiši brūnu adītu džemperi. Jau ejot lejā Demija pajautāja.
-Tu nebrauc, jo pavadīsi Jauno Gadu ar Niku?
-Jā, - ja viņš atbildēs. Es nodomāju. Es atvadījos no ģimenes un Džeisa. Es no istabas paņēmu telefonu un aizgāju uz dzīvojamo istabu skatīties televīzoru.
