20. nodaļa – Mareks
***
Mareks atgūlās uz krēsla, pie kamīna. Aizdedzinot kārtējo cigareti, puisis ievilka dūmus plaušās un pēc kāda laika izpūta tos ārā. Uz krēsla roktura stāvēja glāze ar viskiju, kuru ik pa laikam iemalko Mareks. Puiša acis izskatījās bēdīgas un sāpju pilnas, smaga diena, varbūt pat nedēļa. Ar brīvo roku Mareks turēja bildi uz kuru visu laiku lūkojās. Bildē ir meitene, kuru viņš tik ļoti mīlēja, vairāk par visu uz zemes. Bet tad viņi izšķīrās. Sadzirdējis durvju zvanu, Mareks iztukšoja viskija glāzi un nodzēsa cigareti. Aizstreipuļojis līdz durvīm, puisis tās atslēdza un ielaida dzīvoklī atnācēju. Sāra ieskatījās puiša acīs un nopūtās.
„Kas ar tevi?” meitene samīļoja draugu.
„Viss labi.” Mareks iečukstēja Sārai ausī un palaida meiteni vaļā. Ienākusi viesistabā, meitene steidzās atvērt logus un izvēdināt piepīpēto telpu. Ieraugot briesmīgo nekārtību, kas valdīja puiša dzīvoklī, Sāra apņēmās visu sakārtot un pagatavot draugam ēdienu. Aizsūtījusi Mareku uz dušu, meitene ķērās pie kārtošanas.
„Mmm.. Kā te smaržo.” Mareks secināja, ienākdams virtuvē jau tīrs un pārģērbies jaunās drēbēs.
„Jā, Marek, tā smaržo ēdiens. Kad tu pēdējo reizi ēdi?” Sāra, noraizējusies, jautāja.
„Nezinu. Neatceros.” Puisis atzinās.
„Tā nevar. Nedzer vairāk, lūdzu. Tad kad tev gribas iedzert, zvani man, varbūt es varēšu tev palīdzēt.” Meitene skaidroja.
„Labi. Svinīgi apsolos vairāk nekad mūžā nedzert!” Mareks ākstījās, pieceļoies kājās un pieliekot pie sirds plaukstu, puisis paziņoja. Sāra, smiedamās pasniedza puisim šķīvi ar tikko pagatavoto ēdienu. „Mmm. Paldies.” Meitene apsēdās pretī Marekam un vēroja kā viņš ēd. Viņas galvā šaudījās domas par to, kāpēc puisis izskatījās tik briesmīgi, kad viņa atnāca. Sāras domas pārtrauca telefona vibrēšana kabatā. Ralfs.
„Sveiks.” Meitene maigi uzrunāja puisi.
„Saule, kur esi?” Ralfs jautri vaicāja. Sāra klusi izgāja no virtuves, lai Mareka priekšā nerunātu ar Ralfu.
„Es pie Mareka.” Meitene nopūtās.
„Kaut kas notika?” Ralfa balsī bija dzirdams uztraukums.
„Mājās visu izsāstīšu. Es jau tūlīt braukšu.” Sāra atbildēja un nolikusi klausuli, devās atpakaļ pie drauga.
„Jābrauc, ja?” Mareks saprotoši uzlūkoja draudzeni. Meitene apstiprinoši pamāja ar galvu un atvadījās no puiša.
„Zvani.” Sāra vēlreiz atkārtoja un izgāja no dzīvokļa. Visu ceļu viņa domāja par Mareku un bildi, kuru redzēja puiša viesistabā.
„Kas notika?” Ralfs satraukti jautāja, kad sadzirdēja kā aizcirtās dzīvokļa durvis.
„Viņš izskatījās briesmīgi, Ralf. Sadzēries, sapīpējies, saņurcīts un nelaimīgs. Tākā tad, atceries?” Sāra stāstīja.
„Proams, ka atceros. Mēs tad visi bijām ar Mareku visu laiku. Viņš visu laiku dzēra un pīpēja, bizness gandrīz bankrotēja.” Ralfs ar skumjām acīs atcerējās notikumu, kas bija pirms gada. „Tev šķiet, ka tas var atkārtoties?”
„Diemžēl, jā. Man vajag parunāt ar Nensiju.” Sāra paziņoja un devās uz guļamistabu, lai Ralfs viņai netraucētu.
„Paga.” Puisis iesaucās, apturēdams Sāru. „Tu esi pārliecināta, ka Nensijai vajag teikt to, ko tu redzēji? Tu saproti, ko izdarīs Mareks, kad uzzinās?”
„Bet Nensija ir vienīgā, kuru viņš varētu paklausīt.” Sāra protestēja.
„Kā tu zini?” Ralfs jautāja.
„Nezinu, man tā šķiet.”
