2.nodaļa – Atpūta
„Āhh! Paldies, ka piedāvāji atpūsties, Džaz.” Nensija mēģināja pārkliegt mūziku. Jā, arī draudzenes zina par Sāras mīlestību pret jasmīnu.
„Paldies jums, ka piekritāt.” Sāra apķēra draudzenes un no bāra veda uz deju placi. Viņas visas trīs kustējās mūzikas ritmā. Sāra, Sandra un Nensija sadraudzējās koledžā, sešpadsmit gadu vecumā. Tad vēl viņas mācījās kopā, bet tad Nensija aizgāja prom un sāka mācīties par floristi. Tagad meitenēm ir divdesmit divi gadi un viņas vēl joprojām ir labākās draudzenes. Sāra un Sandra strādā tūrisma aģntūrā. Sandra ir sekretāre, bet Sāra konsultante.
„Es vairs nevaru!” Sandra kliedza. „Ejam pie bāra.” Meitenes piekrita piedāvājumam un devās bāra virzienā. Apsēžoties uz krēsliem, meitenes jau grasījās pasūtīt kokteiļus.
„Es varu jūs pacienāt ar kokteili?” puisis jautāja Sārai.
„Nē, paldies.” Meitene smējās.” Jūs varat pacienāt viņas ar kokteili.” Sāra norādīja uz draudzenēm, kuras priecīgi māja.
„Olympic.” Sāra pasūtīja sev dzērienu neskatoties uz piedāvājumu.
„Nu labi..” nepazīstamais puisis noteica. „Meitenēm Margaritu.”
„Mani sauc Miks.” puisis paziņoja, apsēžoties blakus Nensijai.
„Nensija.” meitene pasniedza puisim roku un maigi paspieda to. Visu vakaru Miks neatgāja no Nensijas, pat uz mājām viņi aizbrauca kopā.
„Kāpēc viņam iepatikās Nena?” Snadra pukojās pa ceļam uz mājām.
„Varbūt tāpēc, ka tev jau ir puisis?” Sāra minēja.
„Džaz! Beidz man to pieminēt.” Draudzene dusmojās. „Es zinu, ka man ir puisis.”
„Tad ko tu jautā?” Sāra mocīja meiteni.
„Viss, klusē. Citādi iesi ar kājām.” Sandra draudēja. Viņa panāca to, ko gribēja, Sāra aizvēra muti un visu atlikušo ceļu līdz viņas mājām viņa neko neteica.
„Līdz rītam.” Sāra čukstēja un izkāpa no mašīnas. Ieejot dzīvoklī, meitene secināja, ka Ralfs vēl nav atgriezies, tātad viņa varēs nedaudz pabūt viena. Sāra sadzirdēja dzīvokļa durvju aizciršanos jau vannasistabā. Meitene pavēra durvis un ieraudzīja Ralfu, tādu, kā pateikt... Nedaudz saņurcītu, viņš ir manāmi iereibis. Sāra klusi iesmējās, jo zin, kur puisis tā varēja piedzerties.
„O, Džazmīn.” Puisis iesaucās un mēģināja noturēt līdzsvaru. „Tu izskaties satriecoši.” Meitene palūkojās uz sevi spogulī. Ap viņas augumu bija aptīts dvielis, uz sejas nekādas kosmētikas, mati tikko nomazgāti, krīt pāri plecam.
„Jā.. Tu esi dzēris.” Viņa secināja. „Nāc es tev palīdzēšu.” Sāra pārlika puiša roku sev pār plecam un veda uz istabu.
„Zini.” Puisis pieklusinātā balsī ierunājās. „Tev ir blondi mati.” Sāra iesmējās, bet klusēdama turpināja izģērbt puisi. „Un vēl, tev ir pelēkas acis. Un, un vēl. Es mīlu tavu kāju.” Meitene ieguldīja Ralfu gultā un apgūlās viņam blakus. Puisis pieglaudās viņai klāt un smagi elpoja.
„Tu smaržo pēc jasmīna, Džaz.” Ralfs čukstēja.
