18. nodaļa – kāzas
„Tu vēl gribi ar mani precēties?” Ralfs nedroši jautāja.
„Ar lielāko prieku.” Sāra pārliecināja puisi un kaislīgi noskūpstīja viņu.
„Tu atcēli zagsu?” puisis turpināja sarunu par kāzām.
„Oi, es aizmirsu.” Meitene atteica.
„Nekas. Kāzām bija jābūt nākam piektdien, vai ne?” Ralfs interesējās.
„Jā.. Un tu domā, ka mēs visu paspēsim?” Sāra šaubījās.
„Protams, ka paspēsim. Tagad tikai vajag visiem pateikt, ka mēs tomēr precamies. Jo tu jau paspēji visiem pavēstīt par mūsu šķiršanos.” Puisis smējās.
„Jā, vajag pasteigties.” Meitene atteica un piecēlās kājās, lai apzvanītu visus draugus. Visus atkal jāuzaicina uz kāzām.
***
Kāzu diena.
„Meitiņ, tu gatava?” Gints, ienākot meitas istabā, jautāja. Jā, Sāras tēvs atbrauca uz meitas kāzām.
„Jā, tēt, esmu.” Sāra noteica un piecēlās kājās, lai parādītos tēvam.
„Tu izskaties satriecoši. Perfekta gaume, meit. Sarkanas kurpes un puķes, ļoti raksturīgi tev. Es zināju, ka nebūs parasta, balta līgava.” Tēvs smējās un vēra vaļā istabas durvis. Sāra ieķērās tētim elkonī un ļāva viņam sevi vest lejā, līdz altārim. Sāka skanet mūzika, Gints veda Sāru pie Ralfa.
„Tu esi pati skaistākā līgava.” Ralfs noteica un noskūpstīja meiteni. Sieviete iesāka savu runu, bet tad deva vārdu Ralfam, kurš bija manāmi uztraucies. Puisis pagriezās pret Sāru un maigi ieskatoties meitenes acīs, saņēma viņas rokas savējajās.
„Sāra. Es pazīstu tevi tikai divus gadus, bet jau paspēju tevi iemīlēt tik ļoti, ka nevaru iedomāties savu dzīvi bez tevis.” Helēnas acīs parādījās prieka asaras. „Es apsolu mīlēt,sargāt un rūpēties par tevi līdz mūža beigām.” Pienāca Sāras kārt teikt zvērestu. Pirmo klusumasekundi meitene uztraucās, jo nebija lielajā steigā uzrakstījusi savu runu. Bet tad viņa ielūkojās Ralfa acīs un saprata, ka varēs visu pateikt arī bez sagatavošanās.
„Es esmu pārliecināta, ka vienmēr mīlēšu tevi tik stipri cik tagad. Es zinu, ka katru vakaru, kad atgrizīšos vēlu, gribēšu redzēt tavas noraizējušās acis. Katru dienu gribēšu justies droši tavos apskāvienos. Es apsolu mīlēt, saprast un atrasties tev bakus. Gan priekā, gan bēdās.”
„Pēc Latvijas Repblikas valsts likumiem pasludinu jūs par vīru un sievu.” Sieviete paziņoja un Ralfs noskūpstīja Sāru. Pēc tā sekoja aplausu vilnis un sveicieni.
***
„Kāpēc tev atkal jābrauc?” Sāra aizvainoti jautāja tēvam.
„Tāpēc, ka man ir svarīgas darīšanas darbā.” Gints mierīgi atbildēja, noglāstot meitas plecu.
„Bet aizvakar, manās kāzās tu apsolīji, ka vairs nebrauksi prom.” Meitene pārmeta.
„Plāni izmainījās, Sāra. Tev ir jāsaprot.” Vīrietis, jau aizsvīlies atbildēja.
„Nē, tēt. Man nav jāsaprot. Man apnika!” Sāra kliedza. „Es vairs nevaru. Es tevi jau sapratu pirms trijiem gadiem, kad tu pameti mūs. Un kas notika? Tu ieradies pie manis tikai vienu reizi pa šiem gadiem. Tu pat iedomāties nevari cik ļoti man bija vajadzīgs tētis, bet tevis blakus nebija.”
„Meit, es...” Gints bdīgi ielūkojās Sāras acīs.
„Viss.” Meitene, pārtraucot tēvu atteica.
