17. nodaļa – patiesība
Meitene ieaicināja brāli dziļāk dzivoklī un piedāvāja tēju.
„Kāpēc tu atbrauci? Tev taču bija jābūt ar tēti.” Sāra lēja karsto ūdeni Filipa krūzē.
„Tāpēc, ka man piezvanīja Mareks.” Šis Filipa teikums apstādināja meitenes darbošanos pie galda un viņa apsēdās uz krēsla.
„Un ko viņš tev pateica?” Sāra tēloja, ka nezin kāpēc Mareks zvanīja Filipam.
„Netēlo, tu to nemāki.Kāpēc tu pati nepiezvanīji man vai tētim? Kāpēc tu nepateici, ka jūs ar Ralfu izšķīrāties?” Filips dusmojās.
„Ar tēti es vispār runāt negribu. Viņš atkal izvēlējās naudu nevis mani, Fil. Un tev es nezvanīju, jo arī tu aizbrauci.Es vispār biju apvainojusies uz tevi, bet es par to aizmirsu.” Meitene aizvainoti uzlūkoja brāli, kurš smējās par viņas atmiņu.
„Tik dīvaini, ka tu vairs nesmaržo pēc jasmīna, mās.” Filips secināja. „Man jau Mareks pateica, lai saucu tevi par Sāru.”
„Es vispār nesaprotu kā man varēja patikt jasmīni.. Viņi smird.” Sāra iesaucās. Filips atkal smējās par māsas tekstiem.
„Zini, es gribētu padzīvot ar tevi, ja var..” puisis cerēja, ka māsa atļaus palikt pie viņas.
„Protams, ka var, Fil!” meitene apstiprināja un stipri samīļoja brāli.
***
Sāras darbadiena sākās kā parasti, tikai vienīgais, kas atšķīrās no ikdienas ir tas, ka Ralfa nav. Filipam arī ir darba darīšanas Rīgā, tāpēc viņš cēlās kopā ar māsu.
„Tu esi pārliecināta, ka vari strādāt?” Mareks noraizējies jautāja, ienākot Sāras kabinetā.
„Jā, varu.” Sāra pasmaidīja un paņēma papīrus, kurus atnesa priekšnieks.
Atgriežot mājās, pēc darba dienas, Sāra uzreiz devās uz virtuvi, jo jutās ļoti izbadējusies. Iezvanījās durvju zvans, meitene gāja atvērt.
„Sāra, atver.” Meitene apstājās tiklīdz sadzirdēja puiša balsi. Viņa neslēdza durvis vaļā, jo negribēja redzēt Ralfu. Viņš aizgāja, pat neļāva Sārai visu paskaidrot. „Sāra, es lūdzu atver durvis, es zinu, ka tu te esi.” Meitene noslīdēja uz zemes un klausījās puiša balsī. „Es visu zinu. Man Mareks pateica. Kāpēc tu man pati to nepateici? Kāpēc, Sāra tu nepateici par to, ko tev izdarīja tas puisis. Mīļā, lūdzu ielaid mani, dzirdi?” Ralfs sauca, bet Sāra nepakustējās no vietas. Ralfs aizgāja. Meitene piecēlās kājās un gāja uz guļamistabu, kur apgūlās uz gultas, jo viņai sareiba galva no straujajām kustībām. Sadzirdējusi atslēgu grabēšanu pie durvīm, meitene saprata, ka tas ir Filips, jo viņa iedeva brālim Ralfa atslēgas.
Sāra gāja durvju virzienā, durvis atvērās u pa tām ienāca Ralfs.
„Kur tu dabūji atslēgu?” Meitene jautāja, soli atkāpjoties no puiša.
„Piezvanīju Filipam, palūdzu atslēgu un viņš man to atdeva.” Ralfs skaidroja. „Sāra..” puisis piegāja tuvāk meitenei.
„Ralf, nevajag.” Sāra paspēra soli atpakaļ un novērsa skatienu no Ralfa skumjajām acīm.
„Ko nevajag?” puisis nesaprata.
„Nevajag runāt.” Sāra noteica, ātri piegāja pie Ralfa un noskūpstīja viņu. Puisis atbildēja ar to pašu un uzlika rokas meitenei uz vidukļa, pievelkot viņu sev klāt.
„Piedod mīļā. Es domāju, ka tu pati gribēji ar...” Sāra pielika rādītājpirkstu pie Ralfa lūpām.
„Es jau piedevu. Un es negribēju ar viņu. Es zinu, ka tas ir briesmīgi. Todien es ļoti sadusmojos uz tēti un aizbraucu uz klubu, lai piedzertos un izdejotos. Un tad es aptvēru, ka jau atrodos viņa dzīvoklī. Tad viņš, un es centos. Bet viņš. Es nevarēju.” Sāra skaidroja.
„Man ļoti žēl, ka tas notika.” Ralfs samīļoja meiteni un ieraudzīja uz viņas rokas saderināšanās gredzenu.
