Sāku zvanīt Justam (jau simto reizi). Viņš atkal neatbildēja. Laikam atkal spēlēja datorspēles. Man bija atlikušas divas stundas līdz vecāki pārrodas mājās. Man noteikti vajadzēja parunāt ar Justu. Bet tieši tad kad man viņu vajag viņš sazin kur pazūd. Sāku jau palikt dusmīga. Zinu ka nevar dusmoties par to ka cilvēks ir pārāk aizņemts lai runātu ar tevi, taču man vajadzēja kādu kurš mani uzklausa. Man vienalga ka viņš mani uzskatīs par tādu kas izbēgusi no trakonama. Tomēr man vajadzēja vismaz ar kādu parunāt.
Pirms diviem gadiem man nomira brālis Niks. Tieši pēc savas 18. dzimšanas dienas. Vecāki bija domājuši ko lai viņam dāvina un es ieteicu ceļojumu uz kādu no siltajām zemēm. Vecāki piekāpās par celojumu uz Turciju. Es iemetu arī savus iekrājumus. Kad pēc četrām dienām viņš lidoja atpakaļ, pilots zaudēja kontroli pār lidmašīnu un tā avarēja. Es nezinu kapēc man ienāca pratā ideja tieši par to sasodīto ceļojumu. Ir tak daudz normālākas dāvanas kā mašīna, dzīvoklītis vai vismaz žūknis naudas. Tomēr pateicoties Nikam esmu pazīstama ar Justu.
Ar Justu esam pazīstami vairāk nekā astoņus gadus. Viņa brālis Reinis bija labākais draugs Nikam. Viņi bija neizšķirami jau tajā laikā, un visur gāja kopā. Parasti mamma uzgrūda mani Nikam lai tas mani pieskata. Parasti viņš mani atstāja Reiņa un Justa mājā, jo viņu mamma pārradās vēlu, un tēvs bija gājis bojā auto avārījā. Parasti mēs ar Justu skatījāmies TV, un cepām zefīrīņus uz kamīna liesmām. Parasti, parasti... Tagad viss nebija kā parasti. Tagad viss bija ļoti izmainījies. Mamma pārradās vēlu mājās, pārgurusi un sliktā noskaņojumā. Tētis tik bieži bija komandējumos, ka es pat neaceros kad pēdējo reizi viņu esmu redzējusi. Gandrīz visu man nācās darīt pašai. Vismaz viena lieta nebija izmainījusies. Man joprojām bija labas atiecības ar Justu. Protams zefīriņus mēs vairs necepām, taču redzējāmies gandrīz katru dienu, un pa šo laiku viņš bija kļuvis man kā brālis. Es aceros kad.......
TRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRR!!!!!!!!!! No manām domām mani iztraucē durvju zvans. Tikai tagad saprotu ka man plaukstās stāv ģimenes foto. Cik mes tur visi laimīgi sēžam viesistabā....TRRRRRRRRRRRRRRRRR.....pie kamīna stāv eglīte.....TRRRRRRRRRRRRRRRRR......mēs esam laimīga ģimene....TRRRRR TRRRRR TRRRRRRRRRRRRRRRR!!!!!!
-Jau nāku!- Uzbļauju uz durvju pusi.
Ja tā atkal būs Erita, goda vārds es to vairs neizturēšu. Atveru durvis un palieku mēmi stāvam uz sliekšņa.
