Sapņu Melodijā 213

Tā, kā man 18-21 daļai visu laiku stāv telefonā, es tās pievienoja. Bet šodien varbūt, vairs nebūs Sapņu Melodijā, jo raksru Starp Mākoņiem :)


Manu miegu izjauca, man telefona zvans.
- Jā?- miegaini jautāju.
- Ketrin, piedod, ka pamodināju. Bet ir noticis, kas traks.-
- Kas notika.
- Lūdz atbrauc uz pirmos slimnīcu.
- Leo. Leo. Lūdzu pasaki.
- Es... es... Harijs gāja pāri ielai un es viņu neredzēju.
- Gaidi. Tūlīt būšu.

Ātri uzvilku drēbes, kuras man bija uz parku. Paķēru telefonu un mašīnas atslēgas. Skrēju lejā, bet mani apstādināja mamma.
- Uz kurieni?
- Uz slimnīcu
- Ko tu slimnīcā?
- Harijs ir slimnīcā!
- Bet viņš tevi krāpa.

Es izskrēju no mājas, ielecu mašīnā un braucu uz slimnīcu. Kad braucu garām Harija mājām es apstājos un skrēju paziņot viņa vecākiem.
- Sveika Ketrinīt! Harijs nav mājas!- Harija mamma saka.
- Es zinu. Viņš ir slimnīcā
- Slimnīcā?
- Jā. Pirmajā.
- Brauc, mēs drīz tev pievienosimies.
- Labi.

Vēlreiz ielecu mašīnā un neievērojot ātrumu braucu uz slimnīcu. Ieskrēju slimnīca. Uzgaidamājamā telpā sastapu Leo
- Ketrin- Leo mani apskāva
- Kur viņš ir?
- Savā palātā. Tikko no operācijas zāles. Un...- Neatļāvu pabeigt Leo teikumu, aizskrēju uzzināt, kurā palātā guļ Harijs.
- 408. 408. 408 - visu laiku pie sevis atkārtoju.
Esmu pie 408.palātas. Es no vienas puses vēlos iet ieksā no otras nē. Lēnām atveru palātas durvis. Palātā stāv gulta, kurā guļ Harijs. Harijs ir pieslēgts sistēmai, viņš ir drausmīgā stāvoklī.
- Ak Harij.
Palātā ienāk Harija vecāki.
- Tev pateica, ka Harijs guļ komā.
- Ko?- iekliedzos un nokrītot uz ceļiem izplūdu asarās. Jūtu, ka Leo mani paceļ un iznes no palātas un ieliek mašīnā.
- Ko tu dari?
- Nomierinies. Tev un Harijam vajag mieru. - Leo mani apskāva un noskūpstīja.
Es atbildēju uz skūpstu, bet ātri to pārtraucu.
- Es pati tikšu mājās- izkāpu no Leo mašīnas un aizgāju uz savu. Iebraucu pagalmā un iegāju māja. Koridorī mani sagaidīja mamma.
- Tā, tagad visu paskaidro. Tu Hariju pameti, kāpēc, lai tu pie viņa brauktu!- mamma kliedz
- Tagad, tu uzzināji, ka Markuss grib uztaisīt pašnāvību, tu pie viņa skrēji? Skrēji! Bet tad, kad es uzzinu, ka Harijam uzbrauca virsū, es nedrīkstu braukt pie viņa?- caur asarām kliedzu.
- Es nezināju.
- Man vienalga.
Iekāpu gultā, bet nevarēju aizmigt. Noskan modinātājs un sparotu, ka es vispār neesmu gulējusi. Apģebjos, ar kosmētiku noklāju seju, lai neredz negulēto un noraudāto nakti.

Ar brāli braucu uz skolu. Kad ieeju skolā, meitenes man ir apmetušās ap kaklu.
- Tu izskaties briesmīgi! Nevajag sērot, ka Harijs ir tāds cūka.
- Leo ir skolā? Un es nesēroju, par to, ka es viņu pametu. Harijs ir slimnīcā. Bet tagad atvainojiet.
- Jā
- Un es nesēroju, par to, ka es viņu pametu. Harijs ir slimnīcā. Bet tagad atvainojiet.

Piegāju pie Leo. Leo runāja ar puišiem no klases.
- Leo varam parunāt
- Jā. Var mazliet vēlāk
- Tagad
- Labi, ejam.

Es ar Leo izgāju no skolas.
- Piedod, man par vakardienu
- Nekas. Pastāsti, kas notika
- Es braucu pie tevis. Un vienu brīdi novērsos no ceļa, tad sajutu, ka kāds atsitas pret mašīnu. Ātri izlecu un ieraudzīju Hariju, es viņu vedu uz slimnīcu. Tālāk, tu zini.
- Leo. Es gribu, būt ar tevi kopā, bet es nezinu, ko darīt, ko domāt.
- Tad nedomā un nedari!- Leo mani pievilka klāt un noskūpstīja un es ļāvos.
Es neko nedomāju, es pat nedomāju par Hariju, kas guļ komā.