local-stats-pixel

Sapņu Melodijā 115

Ar Hariju esmu salabusi, bet viņš mani visu laiku ignorē, kā man meitenes stāsta, pēc tās dienas, kad viņas izprašņāja viņš nav rādījies skolā, arī uz īsziņam un zvaniem viņš neatbild, kad vēlējos aiziet pie viņa, Harija māte mani patrieca.

Tagad sēžu lidmašīnas krēslā, galvu es atspiedusi pret lidmašīnas sienu un veros tālumā ārpus loga, vienu manu roku Patrīcija tur saspiestu, tā mani mierinot.
- Gan jau viņam viss kārtībā, neuztraucies.- Pata saka.
- Labi.- paņemu telefonu un aizsūtu īsziņu meitenēm.
" Piedodiet man vēlreiz, ka netieku šonedēļ uz meiteņu vakaru. Ja šodien ir trešdiena, tad nākamtrešdien būšu atpakaļ un varēsim uztaisīt meiteņu nedēļu, ne vakaru :). Bučas :*"
Atbildi no Katnisas saņēmu ātri.
" Nekas. Visu laiku pavadīšu ar Henriju un Skaja noteikti ar Zaku. Ja kaut ko uzzināsim par Hariju dosim ziņu. Esmu ar mieru taisīt meiteņu nedēļu :) :*"

Esam nolaidušies Lidostā "Rīga", pie izejas mūs gaidīja Mika vecāki un Patrīcijas ģimene.
- Ak, Ketrin, kāds prieks tevi šeit redzēt- Mika mamma Madara mani apskauj
- Sveika Madara, man arī prieks jūs satik.
- Sveika Ketrin-Mika tēvs Arnis mani sveicina.
- Sveiki!- sasveicinos ar visiem pārējiem.
- Ketrin!- Patrīcijas 10 gadus vecā māsa uzlec man virsū.
- Sveika mazā . Es tevi atceros, kad tev bija trīs gadiņi un tu biji pavisam maziņa- griežot Santu saku.
- Kur tu paliksi?- Patrīcijas mamma Alise jautā.
- Nezinu, varbūt viesnīcā numuriņu paņemšu.
- Kāda viesnīca, tu paliksi pie mums.- Patrīcija mani apķerot saka- Mammu tu taču piekrīti.
- Jā, Ketrin tu paliksi pie mums- Alise saka
- Paldies.

Visi izejam no lidostas un iesēžamies mašīnās. Es, Patrīcija, Santa, Patrīcijas vecāki vienā mašīnā.
Miks, Dace, Laura un Mika vecāki otrā mašīna. Visi kopā aizbraucām uz Patrīcijas māju, kur paēdām brīnišķīgas pusdienas.
- Varbūt,vēlies pastaigāt pa vecrīgu- Laura jautā.
- Gribu, ejam, ejam.- saku
- Pagaidi, vispirms jāpaēd- Miks smejoties saka.
- Ā nu ja.- saku
- Kas noticis mūsu princesei, ka viņa negrib ēst?- Miks jautā. Es zīmīgi paskatos uz meitenēm un viņas saprot, ka ir jāklusē. Es atļāvos meitenēm izstāstīt par Hariju, bet Mikam es nolēmu neko nestāstīt.
- Nekas- saku.- Es vienkārši gribu ātrāk pastaigāt pa Rīgu, pa mazajām ieliņām, kur mēs visi kādreiz skraidījām- stāstu
- Nu tad ejam- Laura mani parauj augšā.
- Nevaram "karalim" vēl jāpaēd- smejoties saku.


Staigājam pa vecrīgu, pa visām šaurajām ieliņām, kur kādreiz skraidījām, atceramies labās atmiņas.
- Man gribas ēst!- kad jau esam staigājuši kādu pusoitru stundu Miks saka.
- Tad "karali" ved mūs, kur vēlies ieēst- smejoties saku. Miks mūs aizved pie makdonalda, kas atrodas pie Brīvības pieminekļa.- Kā, es varēju aizmirst, ka "karalim" garšo makdonalds - smejoties saku.
Ieejam makdonaldā, katrs kaut ko pasūtam un ejam uz otru stāvu sameklēt brīvas vietas, atrodam brīvu vietu dīvānos pie loga.

Mums pretī sēž skaļi zēni, kas visu laiku smejas un kliedz, kad paskatos uz zēniem, es ātri atrauju galvu.
- Kas ir?- Patrīcija man blakus sēžot jautā. Neko viņai, nesacīdama, norādu ar pirkstu uz puišiem. Viņa paskatās un arī tik pat ātri cik, es atrauj galvu atpakaļ.- Shit. Ko viņš šeit dara?- Patrīcija jautā.
- Ēd- saku un par savu atbildi iesmejos, bet pēc tam to nožēloju.

- Ketrin, vai tā esi tu?- Roberts jautā. Esmu galvu pagriezu pret Patrīcīju tā, ka Roberts mani neredz ātri nolamājos un pagriežos pret Robertu.
- Sveiks, Robert.
- Tā, jau domāju, ka tā es tu, tavus smieklus es nesajauktu ar nevienas smiekliem. Kāds prieks tevi redzēt. Cik sen neesam tikušies.
- Man arī prieks tevi redzēt. Kādi astoņi gadi varētu būt.- saku.
- Ko tu dari Latvijā?- Roberts jautā.
- Dzīvoju!- saku.
- Labi, mums jāiet - Patrīcija mani izglābj. Mēs visi pieceļamies un kustamies uz trepju pusi.
- Ketrin- Roberts mani sauc
- Jā?- pagriežoties pret viņu jautāju.
- Šeit mans telefona nummurs, varbūt, mēs varētu kaut kad satikties.
- Nezinu. Paldies. Attā.
- Attā.

Pieskrieni pie draugiem, kuri jau ir nokāpuši uz pirmo stāvu. Un mano ieraugot sāk pratināt.
- Kas viņš bija- Dace jautā
- Tad, kad es jūs vēl nepazinu tikai Patrīciju, viņš bija mana pirmā simpātija,.bet viņš mani atšuva.
- Ak.- Laura nopūšas.
- Ko viņš tagad gribēja?- Miks jautā.
- Iedeva, savu telefona nummuru, lai varētu kādreiz satikties.- saku.
- Viņš tevi tiešām atšuva?- Dace jautā- Tu taču esi skaistāka par visām pasaules meitenēm.
- Paldies. Bet jā viņš mani atšuva.

Lēnām gājām uz mājām, Dace uz savām, Laura uz savām, Miks uz savām, bet es ar Patrīciju uz viņas.


Harijs.

Ketrina man ir piedevusi, tikai tagad nezinu, vai viņa nesadusmosies, pēc tās dienas, kad salabu ar Ketrinu, es nevaru sagremot informāciju, ka viņa uz nedēļu brauks prom. Sēžu gultā un nekustos redzu, ka mans telefons mirgo no neatbildētiem zvanie un neizlasītām īsziņām. Man ir 97 neatbildēti zvani un 21 īsziņa. Ketrina jau tagad atridas Latvijā un ir laimīga, bet es sēžu šeit.
- Kas es par muļķi esmu? -kliedzot jautāju sev.

88 0 5
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000
Tu, mans dārgais draugs, esi pilnīgs duraks. Muļķis vēl ir jauki teikts. emotion
2 0 atbildēt
Kāpēc? emotion
1 0 atbildēt