Sāpju asaras. 181

Mēiğināju atvērt acis, bet acu priekšā bija balta bilde. Ātri samirkšķināju vēlreiz un nu jau attēls bija redzems. Es vel joprojām atrados pagraba uz trepēm. Man priekšā stāvēja Armands.

" Kā es izdzīvoju? " nesaprašanā jautāju. Paskatījos uz savu vēdaru, kurš man par brīnumu nebija sadurstīts un asiņains. Par negadījumu tikai liecināja manas saplēstās drēbes.

" Nezinu. Prasi Metam, viņš tevi pārverta, nevis es. " Armands noteica virpinot rokās nazi.

" Un ja tu mani būtu nogalinājis? " paskatījos uz nazi.

" Tu nenomiri un nenomirsi. Tā tevi nevar vairs nogalināt. " viņš atteica

" Man jāatrod Mets. Kur viņš ir? " pieslējos kājās.

" Tu domā, ka es tev teikšu? " viņš ļauni nosmēja.

" Ko tev vajag pretī? " uzkliedzu Armandam.

" Tikai sīkumu - skūpstu no tevis, bet ilgu. " Armands pasmaidīja

" Man ir Mets. Ja tu nesaki, tad došos pati viņu meklēt. " atcirtu

" Viņš nav koka mājiņā. " Armands noteica

" Kur tad? " dusmās bļāvu.

" Izpildīsi manu prasību tad pateikšu. " viņš pienāca man klāt.

" Labi. Es piekrītu. " ar riebumu sejā noteicu. Armands priecīgi pasmaidīja.

Piegāju pavisam tuvu Armandam un piekļāvu savas lūpas klāt viņa lūpām. Ar vienu roku ieķēros viņa matos,bet ar otru braukāju pa viņa muskuļoto augumu.

Es izjutu patīkamas sajūtas. Tā itkā skūpstītu savu īsto un vienīgo vīrieti. Es nevēlējos beigt. Varbūt es Armandu mīlu? Es negribu viņu mīlēt, bet sirdij nepavēlēsi.

" Savu uzdevumu tu izpildiji, tagad es izpildīšu savu. " Armands noteica

Neatbildēju viņam, tikai pielipu atkal pie viņa lūpām kā dēle. Armands atbildēja manam skūpstam.

Ar acu kaktiņu redzēju Metu, kas no trepju augšas mūs novēroja.

Neko nesakot aizskrēju pie Meta.

" Es nezinu, kas notika.. " sāku taisnoties viņa priekšā.

" Nevajag. " viņš noteica un apskāva mani, " Es zinu kāpēc tu tā dariji. "

" Nu? Kāpēc? " jautāju

" Jo tu esi viņam pakļauta. Tu esi viņa ietekmē. " Mets paskaidroja un šie vārdi atbalsojās manā galvā.