Rihards.
Sapratu, ka nav laika iet pie Annas uz virtuvi tāpēc uzreiz devos uz ārdurvīm.
-Dēliņ, bet kā ar torti? –Anna vaicāja ienākdama hallē.
-Piedodiet! Manam raugam šodien svētki. –noteicu un uz atvadām apskāvu Annu.
-Sargi sevi! –Anna noteica un palaida mani vaļā.
-Klau Anna nevari mani aizvest uz centru? –jautāju atcerēdamies, ka autobus ir nokavēts.
-Bet protamss! –Anna noteica.
-Atpakaļ tevi arī vajadzēs atvest? –viņa jautāja.
-Nē,atpakaļ ar autobusu.
-Nu, tad vari doties uz mašīnu es tūlīt nākšu. –viņa nosaka un pasniedz man atslēgas.
Kad jau bijām iebrauksuši pilsētā paskatījos pulkstenī.Autobus bija pēc stundas.Varēšu paēst kaut kur vismaz.
-Vari izlaist mani te. –noteicu Annai un viņa piestāja ielas malā.
-Atceries nepiedzerties! Tu zini savu mammu! –viņa vēlreiz piekodināja un uz atvadām mani apskāva.
-Protams Anna! –noteicu un izkāpu no mašīnas.
Ielpojis svaigo gaisu devos uz iecienīto kafeinīcu.Kad gāju garām bērnu rotaļu laukumam es apstājos un atcerējos Beāti.Es pat nezinu, kas mani tik ļoti piesaista šai meitenei.Tas ir tā kā mani pie zemes neturētu gravitācijas spēks, bet gan viņa.
Kad iekatījos labāk varēja pamanīt kādu sakņupušu stāvu pie vecās ābeles.It kā juzdama, ka vēroju viņu viņa pacēla galvu.Man šokā aizrāvās elpa.Tā bija Beāte tikai nu viņai pār seju un pieri bija piekaltušas asinis.Viņa nemaz nelīdzinājās tai meitenei kuru šodien satiku.
Nedomādams atvēru vārtiņus un devos pie Beātes.Kad pienācu viņai klāt redzēju, ka viņa saraujas.
-Ej prom! –viņa klusi noskalda un saraujas vēl mazāka.
-Nekādā gadījumā! Es tevi neatsāšu šeit vienu! Un turklāt vēl ar brūci! –noskaldu un pietupos viņai pretīm.
-Ej prom! –viņa klusi nošņukst.Pat nedomādams un nebaidīdamies no atraidījuma apskāvu viņu.Sākumā viņa sastinga, bet, tad atslāba un apvija rokas man ap kaklu.Paslēpusi seju man pie kakla viņa izplūda asarās.
-Kas tev to nodarīja? –stingri un mīļi vienlaicīgi jautāju.
-Kāda atšķirība?Tur tāpat neko vairs nevar līdzēt! –viņa nočukst.
-Es atradīšu to maitas gabalu! –klusi nošņācu.
-NĒ! –viņa izbailī iesaucās, -Nekādā gadījumā!
-Labi,nomierinies tikai! –noteicu, jo meitene atkal bija kļuvusi saspringta.
-Nekad nej pie viņa! Apsoli man! –viņa čukstēja un atrāva galvu no mana pleca, lai ielūkotos manā sejā.
-Apsolu! –nočukstu viņai pretī, -Nāc iesim tevi sakopt!
Abi aizgājām līdz tuvējam bendzīntankam un Beāte iegāja tualetē sakopties.
Beāte.
Kad ieraudzīju savu seju spogulī klusi ievaidējos.Nav brīnums, ka pārdevēja tā dīvaini uz mani belenza.Visu pieri klāja izsmērētas asinis un gar labo vaigu bija palikusi sarkana tecīte.
Atgriezu ūdens krānu un palikdama plaukstas apakšā piepildīju tās ar ūdeni ko pēc tam iešļācu sejā.
Kad biju nomazgājusi seju izskatījos daudz labāk.Nu seja bija viegli piesarkusi no beržšanas un maiga.Kad izgāju ārā pa durvīm mani notvēra uzreiz Riharda skatiens.Viegli pasmaidīju viņam un devos pie viņa.
-Paldies par palīdzību, bet nu man jādodas! –nosaku un jau griežos riņķī, kad manu roku satver Riharda plauksta.
-Nāc! Es tevi nelaidīšu mājās kamēr nebūsi paēdusi!
-Nu labi! –klusi nosaku un jūtu, ka plauksta kuru tur Rihards kņud.
Paldies, ka lasat! Rakstat komentārus un spiežam +++
