local-stats-pixel fb-conv-api

Salauztā*524

176 0

Deivids nedroši satvēra mani aiz rokas. Viss palika aiz muguras. Gan māja, gan atmiņas un tagadne. Viss saplūda vienā mirklī, tik trauslā kā ziepju burbulis.


Sakļāvu pirkstus ap Deivida pirkstiem un neko neteikdami, devāmies cauri mežam, kurš bija zaudējis jau daļu savas zaļās krāsas un lēnām pārvērtās par krāsainu lapu pilnu paradīzes nostūri, kurā valdīja absolūts klusums un miers.
-Melānij.. - Deivids izjauca idilli, un es saspringu, - Kāpēc tu neteici, ka esi kopā ar Vilu? - Viņa jautājums mani apstulbināja.
-Ar Vilu? Kur tu to izrāvi? - Saraukusi uzacis, jautāju.


-Viņš man tā pats teica. - Deivids cieši vēroja mani. Tā tad Vils bija viņam visu samelojis. Gudra taktika, bet dusmas lēnām pārņēma manu ķermeni.
-Ko viņš izdarīja? Es viņam.. - Sakodu zobus un izgrūdu frāzi caur zobiem tik nikni, itkā Deivids būtu kādam kaut ko nepatiesu par mums sastāstījis. Es vēlējos atgriezties pie Vila un viņu sasist. Draugi tā nemēdz rīkoties.


-Melānij, nomierinies. Ja jau tie visi ir meli...- Deivids nepabeidza teikumu, bet viņa acis urbās manējās, liekot tauriņiem dejot vēderā. Viņa acis turpināja slīdēt pār manu seju, pievēršoties lūpām.
Deivida lūpas bija mazliet sasprēgājušas, bet tikpat skaistas un pilnīgas kā vienmēr. Es nespēju atraut acis no viņa, lai gan no apziņas nepazuda sadauzītais Marijas ķermenis.

Es izmantoju mirkli, kamēr viņa sieva guļ komā un nespēj neko izdarīt. Es piesavinos svešu vīrieti.
Novērsu acis un centos aizmirkšķināt prom asaras, kas jau bija sākušas lauzt ceļu pār maniem vaigiem. Es nevēlējos, lai Deivids pamanītu. Es nevēlējos, lai viņš uzdotu jautājumus, uz kuriem es nespētu atbildēt. Es nespētu melot viņam. Man vajadzētu pateikt par Mariju.


Es rīkojos slikti.. Es..
-Mela, beidz prātot. - Deivids ar īkšķu galiem noslaucīja manas asaras un piespieda savas lūpas cieši manējām.
Es nedomāju par Mariju vai Vilu. Es vispār nedomāju, bet beidzot ļāvos tam, ko biju pelnījusi jau sen. Mana laime ir Deivids. Neviens cits. Tikai viņš.


Ieviju rokas viņa biezajos matos, ļaujot viņam mani pacelt. Kājas ieāķēju viņa gurnos un ļāvos glāstiem, kas sekoja, atstājot karstas pēdas uz ādas.
-Es tevi mīlu. - Viņš ņurdēja cauri skūpstam.
-Es tevi arī. Vairāk par visu. - Atbildēju un apķēru puisi. Ieelpoju viņa smaržu. Tā bija pati labākā smarža uz pasaules.


Es vēlējos, kaut šis mirklis iestrēgtu uz mūžību un man nekad vairs nenāktos atlaist Deividu.
Mēs ļoti ilgu laiku sēdējām, atspiedušies pret koku. Mana galva atradās uz viņa krūtīm, un es dzirdēju viņa sirdspukstus. Tie bija nomierinoši. Es jutos kā paradīzē..


-Mīļā, piedod, ka aizvedu tevi uz to drausmīgo vietu. Piedod, ka tev bija jācieš manis dēļ. Esmu tāds gļēvulis. - Deivids jau atkal izjauca klusumu, liekot nepatīkamām trīsām pārskriet pār ķermeni.
-Piedod, ka sameloju par bērnu.. Es vienkārši, es negribēju, lai aizbrauc. - Mēģināju taisnoties.
-Es saprotu. Tagad. Piedod, ka tajā reizē nesapratu. - Viņš uzspieda vieglu buču uz mana vaiga.


-Paklau, bet kā tad ar tavu sievu un bērnu? - Atcerējos par tiem abiem un vēders sažņaudzās čokurā.
-Izrādās, ka viņa mani ilgu laiku meloja, un arī..bērns nav mans. - Deivida balss aizlūza, un es sapratu, ka tas viņam ir sāpīgs temats.
Piespiedos ciešāk vīrietim un ļāvu klusumam mūs ievilkt savā tvērienā.


-Mums laiks doties. Paliek tumšs. - Devids uzrāva mani kājās, un mēs devāmies prom. Redzēju, cik vīrietis ir saspringts. Es taču nevēlējos viņu aizvainot.
-Deiv.. - Iesāku.
-Nesaki neko. Pēc iespējas drīzāk dosimies prom no šīs vietas. - Viņš mani noskūpstīja un turpinājām ceļu klusējot.


Pēc neilga laiciņa bijām pie Vila mājas, un es atlaidu viņa roku.
-Es nevēlos, lai Vils kaut ko nojaustu. Vismaz ne tagad. Es baidos, ka viņš varētu visu sabojāt. - Atklāti teicu, jo nezināju, uz ko vēl viņš ir spējīgs.
-Tiksimies rīt, dārgā. - Deivids aši noskūpstīja manu pieri un iegāja mājā pirmais.
Pēc dažām minūtēm es sekoju, taču dodoties uz savu istabu, mani pārtvēra Vils.


-Viņa ir pamodusies. - Viņš kodolīgi noburkšķēja.
Es neko nejautāju, tikai sekoju viņam. Kāpēc mana laime vienmēr ir tik trausla un gaistoša..

176 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Daļa bija burvīga . Mani jau priecēja pat gifs.
1 0 atbildēt
12 avatars12

Argh, es gribu nākamo.

0 0 atbildēt
Kāpēc tik perfekti? Burvīga rakstniece.
0 0 atbildēt