Deivids.
Es ļāvu Melānijai aizskriet bez paskaidrojumiem. Es biju pārāk apsulbis. Es esmu tik apstulbis, ka nespēju pat pakustēties.
Marija ir dzīva, un Vils par to zina. Kāds tam sakars ar Vilu? Par tādām lietām neviens nejoko.
Pametu savu istabu, lai sabārtu Melu par tādiem meliem. Viņas istaba bija aizslēgta, un meitene neatsaucās uz maniem saucieniem.
Dauzījos pie durvīm, taču no otras puses nāca šņukstiem līdzīgas skaņas. Kas notiek?
-Melānij, lūdzu ielaid mani iekšā. - Mēģināju vēlreiz, -Mīļā, piedod, bet par tādām lietām neviens nejoko.. - Runāju mīļi un maigi.
Izdzirdēju viņas soļus nākam tuvāk durvīm un saspringu. Es tik ļoti vēlējos kaut nebūtu uz viņu kliedzis. Mana Mela..
-Deivid... ej lūdzu prom. - Viņa runāja aizsmakušā balsī un nedaudz aizelsusies, -Mums tāpat nekas vairs nesanāks. Tev jāpaliek ar Mariju, jo tā būs vislabāk. - Viņa runāja caur asarām, un es nespēju to izturēt.
-Ielaid mani iekšā. - Lūdzoši noteicu.
Viņa neatbildēja. Gara acīm redzēju, kā viņa lēnām papurina galvu. Iečīkstējās gulta un klusums. Triecu dūri sienā, nedomādams par sāpēm.
Kas viņai lēcies?! Kāpēc viņa visu grib izjaukt tagad, kad mums ir lieliska iespēja uzsākt brīnišķīgas attiecības.
Padevos Melai, viņa bija pārāk spītīga, lai piekāptos. Devos uz Vila istabu pēc paskaidrojumiem.
Vils laiski sēdēja uz palodzes un kūpināja cigareti. Gluži kā es. Nopurināju nepatīkamās domas.
-Sveiks, piedod, ka iesitu tev. - Neveikli atvainojos, - Klau, khem, tu kaut ko zinot par Mariju? - Uzdevu jautājumu.
-Jā, nedaudz zinu. - Vils mierīgi atteica. Mana sirds paātrināja ritmu. Ieliku rokas kabatās, lai apslēptu uztraukumu.
-Kur viņa ir? - Asi jautāju.
-Kāpēc, lai es tev to teiktu? Kāds tev vispār ar to sakars? - Arī Vils kļuva ass.
-Viņa ir mana sieva, tu tūlīt pateiksi, kur ir Marija! - Paskaidroju.
-Tava kas?! - Vils neticīgi iejautājās, bet sapratis, ka atbildi neatkārtošu, viņš piecēlās un pagāja man garām.
Mēs kāpām līdz bēniņu stāvam, tad viņš pavēra man durvis un neko neteikdams, aizgāja. Palūkojos uz aizejošo stāvu un ievilku dziļi elpu. Jāsaņemas.
Pārkāpu slieksnim un gultā sēdēja viņa. Ietinusies dūmakainā krēslā, ar rokām apķērusi ceļgalus.
-Marij? - Piesmakušā balsī uzrunāju sievieti, kura pagrieza galvu manā virzienā. Viņas brūnās acis iepletās un mute pavērās.
-Deivid?! - Viņa iesaucās. Redzēju, ka sievas ķermeni klāj zilumi un rētas, taču viņa piecēlās, lai ātriem soļiem tuvotos man.
Izpletu rokas, lai ievilktu viņu savā apskāvienā. Pacēlu Mariju tuvāk sev, un viņa aplika rokas man ap kaklu.
-Deivid, tu esi sveiks un dzīvs.. - Viņa murmināja pie mana kakla.
-Gluži kā tu. - Piespiedu viņu ciešāk sev klāt.
Marija smaržoja tāpat kā vienmēr. Tāpat kā tai dienā, kad man viņu atņēma.
Es jutos neizsakāmi laimīgs, taču man kaut kā pietrūka...
Man pietrūka Melānijas.
Es gribu nākamo.