local-stats-pixel

Salauztā *492

 198  0

Mēs ar Janu ļoti ilgi nosēdējām pie laipas. Viņš dalījās atmiņās ar Kevinu. Bija gan jautri, gan skumji brīži. Mēs raudājām un smējāmies, bet visas emocijas izdzīvojām kopā, jo neviens cits no šejieniešiem nepazina Kevinu.
Lai gan Jans centās ieskaidrot, ka man nav jājūtas vainīgai Kevina nāvē, mani nepamet sliktā sajūta. It kā es būtu izdarījusi kaut ko briesmīgu...


Piecēlos sēdus gultā. Aiz loga ausa maza gaismiņa. Es nevēlējos satikt ne Vilu, ne Deividu, jo man nav ne jausmas, ko iesākt ar viņiem abiem.
Paberzēju sāpošo galvu un nolēmu apģērbties, jo miegs bija pazudis tikpat ātri, cik uzradies.


Uzvilku kārtējo Vila kreklu un bikses. Es tik ļoti ilgojos pēc sievišķīgām drēbēm. Kleitām, sīkiem, seksīgiem nieciņiem, bet tai pat laikā esmu pateicīga draugam, ka viņš ir sagādājis priekš manis vismaz kaut ko.
Aizgāju uz virtuvi, lai uzvārtītu vismaz kafiju, bet mani nedaudz izbiedēja Žannas stāvs, kas sēdēja pie galda un tukšām acīm skatījās sienā.


-S..Sveika. - Nedroši sveicināju meiteni. Viņa attapās, šķiet, aizpurināja sliktās domas un vārgi pasmaidīja man pretī.
-Ko neguli? - Viņa piecēlās, lai iekurtu plīti.
-Nevarēju pagulēt. - Atbildēju, apsēzdamās pie galda.
-Nu, ja, domāju gan. Uz taviem pleciem gulstas sirdsapziņa. - Žanna dzēlīgā tonī apgalvoja. Es īsti nesapratu, ko viņa vēlas no manis.


-Paklau, es nesaprotu par ko tu runā. - Asi atbildēju, pieceļoties no krēsla. Es neatnācu uz virtuvi, lai klausītos dzēlīgas piezīmes no sievietes, kurai nav tiesību man kaut ko pārmest.
-Tevis dēļ es nokļuvu slimnīcā! - Viņa skaļā tonī iesaucās.
Es vēros viņas sejā, kurā jautās dusmas un sāpes vienlaicīgi. Es redzēju, kā dreb viņas sīciņais ķermenis un acis lēnām pildās asarām.


-Ko tu runā? - Iesaucos.
-Uz manas palātas durvīm bija tavs vārds. - Viņa sāka paskaidrot, - Tu liki Deividam mani ieslodzīt. - Žanna cieši sakrampēja savas rokas.
-Es pat nezināju, ka Deivids tevi aizveda. - Taisnojos, lai gan man tas nebija jādara.
-Tu to visu izplānoji! Tev taču patīk spīdzināt, tāpēc jau tur strādāji! - Žannas acis zvērīgi gailoja. Viņa nebija vesela.
-Paklau, domā, ko gribi, labi? - Noplātot rokas, atbildēju un devos prom.


Lai gan izlikos, ka viņas vārdi man ir kā pīlei ūdens, tomēr tie sāpēja ļoti. Es jutos visiem parādā un vainīga pie citu problēmām. Kopš slimnīcas vairs nav, es jūtos sliktāk, nekā tad, kad veicu netīru un pretīgu darbu. Darbs bija tikai fiziska darbība, taču pārmetumi piegružo manu prātu..


Piegāju pie istabas logu un vēroju kluso, mierīgo dabu. Tā bija manāmi atkopusies, taču tai vajadzēja ļoti ilgs laiks, lai to izdarītu. Līdzīgi ir arī ar mani, tikai es tieku ievainota visu laiku, katra diena man nes kādu nepatīkamu pārsteigumu, un es esmu tik ļoti nogurusi no tā visa, ka nezinu, kur likties.


Piespiedu pieri pie aukstā stikla un aizvēru acis. Man atkal pietrūka manas ģimenes. Varbūt labāk būtu aizbraukt pavisam, atgriezties mājās, jo bez ģimenes man neviena cita nav. Dziļi nopūtos.
Izdzirdēju klauvējienu un atgriezos realitātē. Vai tiešām kādam pat nav miera tik agrā rīta stundā?


-Vai drīkstu? - Vils pabāza savu galvu pa durvju šķirbu. Nopūtos un lēni pamāju, - Es nejauši dzirdēju tavu un Žannas sarunu.
-Un? - Bezkaislīgi iejautājos, nepaskatoties viņa virzienā.
-Neņem viņu galvā. Viņa ir nedaudz traumēta pēc tā visa.. - Vils iesāka, pienākdams nedaudz tuvāk, bet ne pārāk tuvu.
-Viss kārtībā. - Nervozi pakasīju pakausi. Mani mulsināja šī intīmā tikšanās.


-Paklau, es gribēju atnākt jau vakar, bet neatradu piemērotu laiku. - Vils nedroši iesāka, - Es vēlos pateikt, ka lepojos ar tevi. - Viņa balss bija maiga.
-Kāpēc lepojies? Es taču esmu slikta, riebīga un tā tālāk. Es sagandēju daudzu dzīvi, es esmu vainīga Kevina un pārējo nāvē, kurus neizglāba. Manuprāt, tev nevajadzētu lepoties. - Asi atcirtu.
-Mela, tu pārāk daudz sevi šausti. Tev nepatīk palikt parādā, vai ne. Tāpēc tu dusmojies uz Deividu un Janu. - Vils lasīja manas domas.


-Tā nav. - Nomurmināju, bet tā bija. Man nepatīk būt parādniecei.
-Vispār.. es vēlējos tev kaut ko parādīt. - Vils knosījās, nezinādams, kā turpināt, taču tas pievērsa manu uzmanību.
-Ko tad? - Ielūkojos viņa acīs.
-Neesmu nevienam vēl neko teicis, bet tu man šķiti visuzticamākā, tāpēc nāc vienkārši līdzi. - Viņš noteica, un es sekoju uz izeju.


Tā kā visi vēl gulēja, izņemot Žannu, kura turpināja lūrēt vienā punktā, mēs klusiem soļiem devāmies uz trešo stāvu.
-Bet mēs taču dodamies uz bēniņiem. - Apstādināju Vilu, kad viņš bija uz pirmā pakāpiena.
-Jā, neuztraucies, es tevi nevedu uz nomaļu vietu, lai izvarotu. - Viņš centās pajokot, bet joks bija bezjēdzīgs.


Turpinājām kāpt, kāpnēm čīkstot. Ar katru soli bijām tuvāk tam, ko Vils bija iecerējis parādīt. Mana sirds satraukumā pukstēja.
Viņš atslēdza nolupušas brūnganas durvis un palaida mani pa priekšu. Stūrī bija nolikta gulta un tajā gulēja kāds cilvēks.


Piesardzīgi spēru soļus cilvēka virzienā, baidīdamās izbiedēt viņu.
-Neuztraucies, viņa ir atslēgusies. - Vils piemetināja un sekoja man.
Piegāju pie gultas, kurā gulēja kāda sieviete. Viņa bija viscaur zilumaina un rotāta dziļām brūcēm.
-Kas viņa ir? - Čukstus jautāju.
-Es nezinu viņas vārdu, viņa nesen atnāca pie manis un lūdza manu palīdzību. - Vils paskaidroja.


Man vēderā brieda nejauka priekšnojauta, ka esmu viņu kaut kur redzējusi. Lai gan viņa bija ļoti sasista, es viņu pazinu.
Es atcerējos par fotogrāfiju Deivida mašīnā. Tie paši melnie, viļņainie mati, tie paši smalkie sejas vaibsti. Marija.


Pasaule sagriezās, un es sajutu auksto koka grīdu, pret kuru atsitās mans ķermenis. Viss pagaisa.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Tavs stāsts ir tik ideāls!
 0  0 atbildēt