Pamodos no skaļas mūzikas, kas dārdēja, liekot bungādiņām gandrīz vai pārplīst. Manas rokas un kājas bija sasietas un mutei priekšā pielīmēta izolācijas lenta.
No sākuma apskatīju uzmanīgi apkārtni. Es gulēju mašīnā, uz aizmugurējiem sēdekļiem. Priekšā sēdēja tas vīrietis, cieši iekrampējies stūrē un skaļi dziedot līdzi kaut kādai rokgrupai.
Mans pacietības mērs sāka zust, un es spirinājos, cenzdamās sevi atbrīvot no tiem sasodītajiem striķiem.
-Ak, redz, kas ir pamodies! - Vīrietis uzmeta man žiglu skatienu un pasmīnēja.
Es gribēju kliegt, lai viņš mani atbrīvo, ka es viņu ienīstu, taču, labi padomājot, es priecājos, ka mana mute tika aizlīmēta, jo es sarunātu daudz muļķību, par kurām nāktos vēlāk sāpīgi samaksāt.
Es zināju, ka viņš ir bīstams. Ar tādiem tipiņiem parasti nejoko..
Pēkšņi viņš sabremzēja, un es novēlos uz grīdas, smagi atsistdama galvu pret mašīnas durvīm. Galva sāpīgi dunēja, taču es nespēju pat pakliegt, lai izrādītu sāpes.
-Piedod. - Viņš norūca, atvērdams manas puses durvis un uzceldams mani atpakaļ uz sēdekļiem. Viņš to darīja tik viegli, it kā es būtu pūciņa un nesvērtu vairāk par pāris gramiem, - Paklau, es tev noņemšu to lentu no mutes, taču tu nedrīksti izdvest ne skaņu, saprati? - Deivids, cieši lūkodamies manī, draudēja.
Pamāju ar galvu un aizvēru acis, gatavodamās sāpēm. To varēja daļēji pielīdzināt virslūpas depilācijai. Vismaz filmās vienmēr tas likās tik sāpīgi.
-Tev nesāpēs. - Viņš atkal noburkšķēja un lēnām to noplēsa. Tiešām nesāpēja.
Bija tik dīvaini just atkal savas lūpas, tās šķita notirpušas un salipušas. Es nebildu ne vārda, man bija ļoti bail.
Šķiet, Deivids bija krasi mainījies, kopš pēdējās reizes, kad sarunājāmies. Es īsti neatceros, pirms cik dienām tas bija, jo es nezinu, cik dienas esmu bijusi sazāļota, un cik dienas mēs jau kaut kur braucam. Viss bija kā miglā tīts.. Šobrīd viņš bija kā tāds aisberga gabals - auksts un sevī slēpa daudz nezināma. Es nezināju, kas viņam īsti padomā, nekas nebija nolasāms viņa akmenscietajā sejā.
Kādu brīdi viņš tikai lūkojās uz mani ar savām tukšajām acīm, tad ar skaļu blīkšķi aizcirta durvis, liekot man sarauties, un atgriezās savā vietā.
-Kad es teikšu, lai tu apgulies uz grīdas un uzsegšu tev virsū segu, tu to nekavējoties darīsi, saprati? - Viņš nikni ierunājās.
-Labi. - Nočiepstēju un biju pārsteigta par to, ka man vispār vēl ir balss, lai gan tāda kā cālim, taču vismaz ir.
Apsēdos taisni un lūkojos uz ainavu, kas ļoti ātri zibēja gar acīm. Izskatījās, ka varētu būt pavasara sākums, jo daži atlikušie koki, kas bija izdzīvojuši, pamazām zaļoja. Šur tur gar ceļmalām bija redzamas sniega kaudzītes, kas turpināja kust.
Mēs braucām pa ļoti līkumotu zemes ceļu, kas, šķiet, stiepās bezgalīgi. Gar tā malām pa retam bija redzams kāds koks vai krūms, lielākoties bija tikai tukšs klajums un ļoti daudz koku atlieku un sakņu.
Tā kā ainava bija nomācoša, nolēmu pievērsties salona izpētei. Nespēju noteikt, kas tā par mašīnu un man bija arī gluži vienalga, taču mans skatiens bezmērķīgi klejoja no dažādām detaļām, kas bija atrodamas katrā mašīnā, līdz apstājās pie kaut kā interesanta.
Netālu no Deivida atradās divas fotogrāfijas. Tās bija melnbaltas.
Vienā no tām bija redzama kāda ļoti skaista sieviete. Viņai bija tumši, lokaini mati, izteikti pilnīgas lūpas un tumšas acis. Šķita, ka viņa būtu izkāpusi no kādas pasaku grāmatas par princesēm. Otrā fotogrāfijā bija redzams mazs bērniņš, viņš smaidīja un rociņās kaut ko turēja. Nemanot, arī es pati pasmaidīju, taču manu vēderu sagrāba tādi kā sāpīgi tauriņi, atceroties savu mazo eņģelīti.
Biju tik ļoti iedziļinājusies bildēs, ka pat nepamanīju Deivida pārmetošo skatienu.
-Atvaino, es negribēju.. - Ātri nobēru, nezinādama kā pabeigt teikumu.
-Nekas. - Viņš skumji atbildēja, noslēpdams fotogrāfijas savā jakas kabatā.
-Kas tie bija? - Jautājums izspruka pats no sevis, kad tas jau bija pateikts, tad es aptvēru, ka nevajadzēja neko prasīt.
-Kāda tev daļa? - Viņš uzbruka ar pretjautājumu.
-Piedod, man likās.. - Nepaspēju pabeigt.
-Mana sieva un dēls. Pirms neilga laiciņa viņi gāja bojā. - Viņš rāmi atteica, taču es redzēju, cik grūti ir noturēt visas emocijas sevī, kas burtiski lauzās uz āru.
-Man žēl.. Es.. Mani vienkārši piesaistīja tās sievietes bilde..viņa ir..tas ir.. bija tika skaista. - Stomījos, domās lamājot sevi. Man nebija nekādu tiesību to visu cilāt no jauna un sāpināt Deividu.
-Jā, bija gan. Viņai bija tikai 20 un mazajam daži mēneši, bet viņus nolaupīja, izmantoja dažādiem eksperimentiem un tad nogalināja. - Viņš turpināja, lai gan es nelūdzu.
-Kādiem gan neliešiem jābūt, lai mazu bērnu kam tādam pakļautu? - Uzdevu retorisku jautājumu, kas manā interpretējumā bija ļoti cinisks.
-Es nezinu. Melānija, tagad man ir cita sieva, taču es nespēju aizmirst Annu un mazo Kristeru, viņi man bija viss. - Viņš teica, un es redzēju, kā viņa acīs mirdz asaras, - Es esmu slikts vīrs. - Viņš piebilda.
-Nē, lai gan es tevi nepazīstu, man šķiet, tu esi lielisks vīrs. Tu taču nevarēji to paredzēt.. - Centos viņu mierināt, pašai nezinot iemeslu.
-Es mīlu manu tagadējo sievu. Andžela ir lieliska, taču es nekad nevienu nemīlēšu tā kā Annu. - Dzirdēju patiesas sāpes viņa balsī. Es nekad nebiju nevienu vīrieti redzējusi tik izmisušu un sāpinātu.
-Man žēl.. - Noteicu.
-Ātri gulies zemē! - Pēkšņi viņš iesaucās atkal savā stingrajā balsī. Jutu, kā man tika uzmests virsū kaut kāds deķis, - Nekusties un neelpo, ja nē, būs ļoti lieli sūdi. - Viņš skarbi pavēlēja.
Dzirdēju, kā viņa mašīna tiek apstādināta un kāds vīrietis viņam kaut ko jautā.
Es burtiski cauri segai redzēju tā vīrieša skatienu, kas pārmeklēja visu mašīnu ar acīm. Iestājās klusums.
Mana sirds sitās tik skaļi, ka šķita, ka dun visa mašīna.
Dzirdēju, kā atveras manas puses durvis, sastingu, taču iespējams ar to bija par maz.
