local-stats-pixel

Salauztā *3930

182 0

-Zem gultas. Ātri! - Meitene man pavēlēja, un es palīdu zem dzelzs gultas, cerībā, ka nācējs mani nepamanīs.


Tad rokturis nokrakšķēja un durvis mazliet pavērās. Iekšā ienāca kāds stāvs, taču tā kā palātā valdīja krēsla, jo nebija logu, tad nespēju noteikt, kas tieši ir atnācis.


-Kas te notika? - Balss ierunājās. Es to atpazinu. Es atpazītu jebkurā situācijā. Man bija jāsaņemas, lai neizlīstu ārā un nemestos viņa apskāvienos.
-Zaļa zāle, zili koki. - Meitene sāka murmināt, liekot man neizpratnē saraukt pieri. Kas notiek..
-Žanna?! Tev viss labi? - Redzēju, kā Deivids sapurina meiteni, kuras vārds ir Žanna.
-Rozā puķes, ellīgi melnā pļavā. Ganās sārti zirgi, plūcot baltus mākoņus. - Viņa turpināja bezsakarīgi murmināt.
-Ak, Dievs! Lūdzu, apgulies. - Deivids noburkšķēja un apguldīja Žannu gultā, liekot tai sērīgi iečīkstēties.

Es redzēju Deivida purngalus, man gribējās tiem pieskarties, dot zīmi, ka arī es šeit esmu, bet es nedrīkstēju. Tā būtu pārāk droša nāve. Vienreiz jau es tiku nodota.


-Ko tu darīsi.. - Meitene izdvesa.
-Neuztraucies, iešpricēšu zāles un viss. - Viņa balss bija cukursalda, bet es zināju, kāds briesmonis viņš spēj būt.
-Negribu.. - Viņa žēlīgi iečīkstējās.. kā veca mēbele.
-Paklau, kurš bija pie tevis ienācis?! - Deivids centās izdabūt no Žannas informāciju. Cerēju, ka viņa tiešām tēlo, nevis viņai sākusies kaut kāda lēkme, kuras rezultātā viņa pastāstīs visu par mani.


-Sirmi mati. Gara bārda.. - Viņa runāja čukstus. Tā, ka man bija grūti saklausīt.
-Labi. Zāles nav aiztiktas. Kurš gan varēja ienākt, ja šis uzdevums uzticēts tikai man.. - Deivids runāja ar sevi, kas mani uzjautrināja tā, ka nespēju apspiest smieklu, kurš izlauzās pār lūpām. Telpā iestājās spriedze.


-Vai tu par mani smejies? - Viņš nopietni jautāja Žannai.
-Smieklīgs tu esi. - Viņa iesmējās vēlreiz, cenšoties atdarināt mani.


Tālāk vairs nesekoja sarunas, es dzirdēju, kā Žanna ievaidas, adatai triecoties ādā. Pēc laiciņa sekoja vienmērīgi sekla elpa, kas liecināja, ka Žanna guļ. Redzēju, kā Deivids pamet palātu.
Izlīdu no gultas apakšas un piegāju pie meitenes, kura izskatījās cieši aizmigusi. Viņas āda bija bāla. Pēkšņi viņa sagrāba manu roku, liekot iekliegties.


-Jēziņ, tu esi pilnīgi ķerta? - Uzbrēcu.
-Nē, laba aktrise. - Viņa iesmējās un piecēlās gultā sēdus.
-Tas vīrietis nāk tevi apkopt? - Pajautāju pēc iespējas neuzkrītošāk.
-Nu, ja. Viņš mani šeit iespundēja, un es viņam atriebšos. - Viņa mierīgi atbildēja.
-Kā tu domā to izdarīt? - Pajautāju.
-Elementāri. Dabūšu šļirci un lieta darīta. Ieduršu lielā un gulēs uz mūžiem. - Viņa runāja tā, it kā stāstītu, ko domā gatavot vakariņās. Tieši tik vienkārši.


-Bet viņš nav vainīgs, viņš strādā bosa labā. - Mēģināju viņu attaisnot.
-Vienmēr ir izeja. Paklau, man liekas, ka tev viņš tīri labi patīk. - Viņa lasīja manas domas.
-Es nepazīstu viņu. Es šeit strādāju un zinu noteikumus, tas arī viss. - Noskaldīju.
-Lai nu tā būtu.. - Viņa pavīpsnāja, bet tad izrāva katetru no vēnas.


-Ko tu dari? - Iesaucos.
-Esmu imūna pret šiem visiem draņķiem, bet es nepieļaušu, ka mani indē nost. Palīdzi aizbēgt. - Viņa jau bija piecēlusies kājās un gatava doties.
-Tu galīgi jukusi esi? Es šeit esmu otro dienu. Es nepazīstu šo slimnīcu. Bez tam, ja tu aizbēgsi, tevi tāpat noķers. - Mēģināju viņu atrunāt.
-Nu, un ko tad tu iesaki? - Meitene apsēdās uz gultas, sakrustojot rokas uz krūtīm.


-Mums jāiznīcina tie maitasgabali. Jāizārda sistēma, saproti? - Centos viņu pārliecināt.
-Esmu aktrise, es neko diži nesajēdzu no tehnoloģijām. - Viņa izskatījās apjukusi.
-Mums vajag cilvēku, kas sajēdz. -Atbildēju, - Man jādabū sabiedrotie.
-Negribu sagraut tavu ilūziju, bet tas neizdosies. - Žanna runāja pārliecinošāk par mani.


Pēkšņi atsprāga vaļā durvis un telpā atgriezās Deivids. Es sastingu, Žanna nobālēja.


-Heij! Kas te notiek?! - Viņš bija nikns.
-Pie manis ienāca jaunais sanitārs Dans. Viņš vēlējās zināt, kā jūtos. Un zini, pēc tām zālēm, ko ielaidi vēnā, tiešām labāk. - Viņa meloja tik pārliecinoši, ka es vēlējos izgaist.
-Dan! Iznāc ārā, mums jāparunājas. - Deivids nemainīja skarbo toni. Stīvi piecēlos lai dotos ārā.

Pirms aiziešanas Žanna saspieda manu roku un ar lūpām izveidoja kaut ko līdzīgu vārdu salikumam "nepamet mani".
-Es atgriezīšos un dabūšu tevi ārā. - Nočukstēju un atlaidu viņas roku.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 30

0/2000
12 avatars12

Kur jūs visi atrodat visus tos smukos gifus? emotion

4 0 atbildēt
ASFSYDJCKFLDMAHAGSGAGAG
2 0 atbildēt
LABRĪTIŅ NO RĪTIŅ
2 0 atbildēt
MAN VAJAG JAUNU DEVUSBSUDH
2 0 atbildēt
Man patik iekrist tosteri
2 0 atbildēt
ES SODIEN PIEKAKAJU IZLIETNI
2 0 atbildēt
Ak dievs, piedod. emotion
2 0 atbildēt
Tas nebija nopietni, es ceru, ka tu saproti emotion miega trūkums, it is
2 0 atbildēt
Ornitologs ir putnu pētnieks, jēziņ. emotionDDD Un es esmu meitene, tbh. Un akmens cauna. emotion
2 0 atbildēt

emotion 

2 0 atbildēt
Bet cauna ir zīdītājs. emotion labi, nepadomā neko.
2 0 atbildēt

nākamo daļu!!!!emotion

2 0 atbildēt