local-stats-pixel

Salauztā *383

194 0

Deivids.


Lūkojos uz sevi spogulī. Sviedri bija samērcējuši visu manu formastērpu, un es jutos maksimāli netīrs. Ar plaukstas virspusi noslaucīju tekošās lāses.
Man bija jādodas pie Žannas, lai ielaistu vēnās indi. Es labāk pats to ielaistu savā vēnā, jo mocīt apzināti citu cilvēku, ir daudz grūtāk, nekā apzināties, ja tevis vairs nebūtu. Es ienīstu savu darbu un dzīvi.


Piecēlos, lai dotos prom. Istabā pametu nesavāktu gultu un izmētātas mantas. Vienalga.


Pa tumbām atskanēja pavāres balss, ka laiks doties pusdienās. Tā bija vienīgā patīkamā lieta visas dienas garumā, jo es varēju noildzināt laiku, lai dotos pie Žannas. Neturētu viņas trauslo zilgani bālo roku, neskatītos viņas samocītajā sejā, kurā lasāms, ka viņa man nekad nepiedos šo pāridarījumu.


Gausiem soļiem tuvojos ēdnīcai, kur jau sēdēja ļoti daudz biedru un tiesāja kaut kādu sautējumu. Atkal tas pretīgais sautējums, no kura jau slikti metas. Taču šis bezgaršīgais ēdiens pierāda to, ka šī vieta ne sūda nav mainījusies un nekad nemainīsies. Daudzi cietīs tāpat vien, bosa prieka pēc. Kāda jēga izgudrot jaunas zāles, ja nebūs neviena, kas tās lietos pēc tam..


Pavāre, kura bija vienīgā sieviete visā slimnīcā, jo bija bosa mīļākā, ar lielu karoti iekrāva man bļodā neformīgo masu, no kuras smakas man saskrēja asaras acīs.
-Lai labi garšo! - Viņa priecīgi iesaucās, iespiežot rokās bļodu.
-Paldies. - Nomurmināju. Šī frāze man jau ir automātiski iestrādājusies galvā, jo ko gan citu es varētu teikt?


Aizslāju līdz galdiņam, kuru vēl neviens nebija okupējis. Man labāk patīk ēst vienatnē, nekā sēdēt kopā ar liekuļiem, kas pie pusdiengalda noliek šefu, bet acīs gatavi ielīst vienā vietā, kur nekad saule neiespīd.


Sāku košļāt ēdienu, kam nebija ne mazāko garšu. Tā ir sliktākā pavāre, kāda jebkad bijusi. Vai viņa prot maz gatavot? Turpināju sarunāties ar sevi, lai novērstu domas par gaidāmo uzdevumu.


-Sveiks, vecīt! - Pie manis pienāca trīs vīrieši. Nu, nē. Kāpēc vienkārši nevar likt mani mierā! Vismaz pusdienlaikā.
-Ko gribat? - Nomurmināju, nepaceldams acis uz atnācējies.
-Heij! Kas tev? Izkāpi ar nepareizo kāju no gultas? Mēs gribas paēst, tieši tāpat, kā tu. - Kurts ierunājās. Muskuļots un tetovēts, bet visā visumā vienīgais, kam šeit var uzticēties.


-Atvainojiet, nav garastāvokļa. - Mainīju intonāciju, jo nevēlējos pazaudēt vienīgo uzticamo cilvēku.
-Viss kārtībā, bet klau, tu jau esi saticis to jauno? Nu, to Danu. - Kevins jautāja, bāzdams mutē neēdienu. Kevins ir antonīms vārdam "tenku vācele".
-Kādu vēl Danu? - Paskatījos uz vīrieti. Viņš bija tik tievs kā skaliņš, bet ēda vēl par desmit cilvēkiem.
-Tu nezini?! Mums te vakar atnāca jauniņais pieteikties darbā. Iedomājies viņu pieņēma! - Kevins iespiedzās kā maza meitene.
-Paklau, Kev, mums šeit nav zilo nometne. -Atgādināju.
-Man taču viņš nepatīk, bet tas ķēms atgādina zilo. Nu, vai vismaz sievieti.. - Kevins aizrautīgi stāstīja.


-Kur tad viņš ir? - Pajautāju tikai tāpēc, lai uzturētu sarunu.
Kevins nepacietīgi sāka grozīt galvu, meklēdams to jauniņo.
-Viņa šeit nav. Varbūt kāds pacients jau nomušījis. - Viņš iesmējās, taču mums pārējiem trim tas nelikās nekas smieklīgs, - Atvainojiet.


-Es neticu, ka viņš šeit noturēsies ilgi. Viņš tiešām ir kārns un atgādina sievieti.. arī tā seja, šķiet, ka esmu viņu kaut kur redzējis.. - Ierunājās Jans, kurš parasti nekad nerunāja.
-Varbūt boss mainījis orientāciju. - Iesmējos. Joki par bosu vienmēr uzlabo omu.
-Tā gan būtu sensācija. Silvijai konkurents. - Kurts teica skaļāk, kā vajadzētu, bet mēs vienalga smējāmies.


-Labi, es dodos. Nespēju ieēst šīs samazgas. - Jans teica, pieceldamies un aiznesdams gandrīz pilnu bļodu.
Mēs noraudzījāmies, kā viņš smagiem soļiem aiziet, tad nevērīgi nomet bļodu, izšķaidot dažus pilieniņus uz galda.


-Kas viņam? - Jautāju.
-Viņš šodien nogalināja pacienti.. - Kurts pavisam klusu teica.
-Ko, kāpēc? -Kevins iebļāvās.
-Tu vari klusāk? - Kurts uzšņāca, - Bosam nepatika tā sieviete, jo viņa vienmēr centās izbēgt, trokšņoja un uz zālēm īsti nereaģēja. - Kurts paskaidroja piesmakušā balsī.


-Tagad viņas vietā vajag citu. Es jau zinu kandidātu. - Kevins arī runāja klusu. Es nezināju, ka viņš māk runāt arī tādā intonācijā..
-Kurš? - Mēs ar Kurtu reizē iesaucāmies.
-Dans. Ne velti boss viņu pieņēma. Kad jūs redzēsiet viņu, sapratīsiet. Viņš tāpat nespēj neko šeit izdarīt, kā vien kalpot par izmēģinājumu trusīti. - Kevina teikums noplaka līdz nedzirdamam čukstam.
-Labi, Kevin, tev mazāk filmas jāskatās. Es došos, man vēl šādi, tādi darbi. - Noteicu un pametu abus sēdošos.


Noliku bļodu un pametu ēdamtelpu. Tā.. beidzot tas ir jādara.
Piegāju pie skapīša, atslēdzu to vaļā, taču tas jau bija tukšs. Kāds cits bija paņēmis viņas medikamentus.

Aizcirtu durvis un metos skriešus uz viņas palātu.
Man vienīgajam bija paredzēts doties pie viņas. Es vienīgais biju norīkots šim uzdevumam, sasodīts.
Pie palātas durvīm dzirdēju kliedzienus un asu vārdu apmaiņu. It kā tur iekšā kāds cīnītos...


Apstulbu, bet tikai uz dažām sekundēm. Manas rokas sniedzās pēc roktura, un es nespēju noticēt savām acīm..

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
IZLASĪJU ŠODIEN VISAS DAĻAS UN VARU PATEIKT TIKAI VIENU - IDEĀLI!!!!!!NĀKAMO!!
1 0 atbildēt
turpini!!! šodien!!!!!
0 0 atbildēt