Es sēdēju vannā, ilgāk nēkā ierasts. Varbūt bija pagājusi stunda, varbūt pat vairāk. Spēlējos ar putām un jau vēso ūdeni.
Man negribējās celties, jo tas nozīmētu, ka man jādodas uz slimnīcu, kas manī izraisīja panikas lēkmi, ko pati biju sev radījusi.
Visas dienas, kopš pateicu savu lēmumu, Vils staigāja saskābis un nevēlējās runāt. Viņš neļāva man viņam tuvoties un netuvojās man, jo uzskatīja, ka tā būs daudz vieglāk atvadīties.
Aizvēru acis, dziļi ieelpoju, atvēru acis un izkāpu no vannas. Aptinos ar dvieli, lai dotos pēc jaunajām drēbēm.
Protams, Vils mani sagaidīja un atpleta rokas. Es ieskrēju viņa apskāvienos un šņukstēju. Man negribējās pamest šo visu, kas mums bija, jo pēc tam var nebūt vairs nekā.
-Mela.. - Viņš žēlabaini iesāka.
-Viss būs labi. - Atbildēju, bet atbilde neskanēja pārliecinoši.
Klusēdams, viņš padeva vienas no savām drēbēm, kas bija man daudz par lielu. Uzvilku džinsa bikses un džemperi ar kapuci. No mugurpuses izskatītos pēc zēna, bet man vajadzēja izskatīties pēc vīrieša, kas gatavs nogalināt.
Vils pasniedza man parūku kastaņbrūnā krāsā. Es priecājos, ka varu paturēt savus īstos matus. Pielīmēju bakenes un ūsas tādā pat krāsā, kā parūka.
-Tu izskaties pēc vīrieša. - Vils pirmo reizi pasmaidīja pēc tik ilgu dienu pārtraukuma.
-Laikam jāpriecājas par šādu komplimentu. - Arī es pasmaidīju, lai gan vēders rāvās čokurā. Labi, ka nebiju neko ēdusi.
Vils vēlreiz mani apskāva un iepūta nedaudz sava odekolona. Es cerēju, ka viņi neatpazīs, ka neesmu vīrietis, bet gan meklētākā sieviete.
-Es tevi aizvedīšu. Nedomā pretoties. - Vils noteica, un mēs devāmies ārā.
-Es nezināju, ka tev ir mašīna. - Šokēti paziņoju.
-Tagad zini. - Tas bija pēdējais, ko viņš bilda pirms īsā ceļa, kas veicams līdz slimnīcai.
Koki zibēja gar acīm, taču es nesaskatīju to kontūras. Man bija vienalga. Izvilku no kabatas tabletes un noriju. Tas iestrēga rīklē, un es sāku rīstīties.
-Viss labi? - Vils bažīgi apvaicājās. Pamāju, līdz jutu, kā tās slīd pa barības vadu līdz kuņģim. Pēc minūtes mēs bijām klāt, un es drebēju pie visām miesām.
-Esam klāt. - Vils sašļuka.
-Esam gan. - Nopūtos. Atmiņā uzausa aina, kā Deivds mani veda iekšā. Es ienīdu un mīlēju to vīrieti vienlaicīgi.
-Lai tev izdodas. - Vils pēkšņi bija nosvērts, - Iznīcini tos kuces dēlus, es zinu, ka tev izdosies. - Vila pārliecība pieauga.
-Paldies tev. - Apskāvu viņu, - Es tev rakstīšu, kad vien iespējams.
-Tas ir bīstami. - Viņš iebilda.
-Uzticies man. - Teicu un izkāpu no mašīnas, lai paņemtu somu ar dažām drēbēm, kas gulēja uz aizmugurējiem sēdekļiem.
-Sargi sevi. Es tevi gaidīšu, un es tevi ... - Vils neturpināja, bet es sapratu.
-Paldies tev par visu. -Nočukstēju un nosūtīju gaisa buču. Nepaspēju nomirkšķināt acis, kad jau viņs bija prom.
Stīviem soļiem devos uz ieeju, pa ceļam vairākas reizes nostiprinot rupjāku balsi ar krekšķēšanu.
Slimnīcā pie galda sēdēja vīrietis un truli blenza papīros, taču es piesaistīju viņa uzmanību. Pēdējā iespēja notīties, varētu samelot, ka meklēju kaut ko, vai sajaucu adreses..
-Kas jūs būtu? - Viņš dīvaini pētīja mani.
-Emm, esmu Dans. Vēlos pieteikties darbā. - Izmantoju savu rupjo balsi, kas trīcēja.
-Diez vai šefs tevi pieņems, bet nu tā jau nav mana daļa. Dodies augšā līdz trešajam stāvam, tur pats atradīsi īstās durvis. - Viņš norādīja ceļu, un es paklausīgi sekoju. Varbūt mani nepieņems nemaz.
Visas durvis bija identiski baltas, uz priekšnieka durvīm bija smaga metāla plāksne. Mani jau tagad jau kļuva neomulīgi. Bailīgi pieklauvēju.
-Iekšā. - Atskanēja bravūrīga balss. Man likās, ka pāģībšu.
-L..labdien. - Bailīgi iesāku.
-Ko vajag? - Viņš nelaipni atbildēja. Baisa paskata vīrietis, apklāts ar tetovējumiem un skūtu galvu. Nekāds medus podiņš viņš nebūs.
-Vēlos pieteikties darbā. - Atbildēju.
-Tu?! - Viņš iesmējās, - Par ko gan tāds kaulains prusaks varētu strādāt? - Smiekli bija asi.
-Par sanitāru. Esmu visu mūžu strādājis psihatriskajās slimnīcās. Esmu saskāries ar ļoti smagiem gadījumiem. - Vārdi paši gāzās pār lūpām.
-Tu? Cik tev gadu? - Boss sāka kļūt pielaidīgāks.
-25. Izskatos jauns, bet dodiet man iespēju. - Runāju aizvien pārliecinošāk.
-Kāpēc tu gribi šo darbu? - Viņš cītīgi pētīja mani, it kā meklētu kādu līdzību.
-Es visu mūžu vēlējos būt ķīmiķis vai slavens zāļu izgudrotājs. Šī ir lieliska iespēja palīdzēt tapt jaunām zālēm. - Ar riebumu atbildēju.
-Tev būs jāsavalda cilvēki. - Viņš brīdināja.
-No tā es nebaidos. - Mierīgi atbildēju, lai gan iedomājoties slimus, samocītus cilvēkus, man metās nelabi.
-Es padomāšu. Izej no kabineta un pagaidi mani vestibilā. - Boss teica, un es piecēlos, lai pamestu viņa kabinetu.
Tā.. trakākais jau ir aiz muguras. Laiks tikšķēja, bet atbildes nebija.
-Boss liek jums vēlreiz doties pie viņa. - Vestibilā sēdošais vīrietis noteica.
Devos uz viņa kabineta un vēlreiz pieklauvēju pie durvīm, lai uzzinātu atbildi.
