Salauztā *244

Deivids.

Izskrēju no Melānijas palātas un pa taisno, neko neredzošām acīm, metos uz savu kabinetu. Visu pārējo skatienu bija pievērsti man, taču tas bija nepatīkami.
Ieskrējis savā kabinetā, ar blīkšķi aizcirtu durvis un ar roku nobraucu pār galdu, nogāžot uz grīdas pilnīgi visu, kas uz tā atradās.

Triecu dūri pret sienu vairākas reizes, līdz kauliņi sāka asiņot. Kā es to visu ienīdu!!
Apsēdos uz grīdas, taču dusmas un naids vārījās manī. Es, sasodīts, nevēlējos, lai Melu tā mocītu! Kāpēc es vispār viņu šeit atvedu?! Esmu viņai izpostījis visu dzīvi, tāpat kā viņa man.
Nevajadzēja melot par to bērnu! Kā es varēju noticēt! Muļķis! Idiots!
Dzirdēju pie durvīm īsu klauvējienu, tajās parādījās Johana satrauktā seja.

-Tevi sauc šefs. - Viņš robotiski noteica un pazuda.
Piecēlos un paskatījos uz savu kabinetu. Izskatījās, it kā tur būtu ārdījies kaut kāds plānprātīgais. Varbūt man pašam vajadzētu te pagulēt, nevis sīciņu sievieti iemest šeit, pašam beigās aizbēgot.

Smagiem soļiem izgāju no kabineta un devos pie Borisa. Boriss bija mans šefs..
Pat nepieklauvējot, devos iekšā un apsēdos tieši pretī viņam. Viņš sēdēja, mazliet šķelmīgi vērodams mani. Pirksti satraukti bungoja pret ideāli pulēto koka galdu, un es nezināju, ko tas idiots vēlas no manis.

-Johans teica, ka tu vēlies mani redzēt. -Noburkšķēju.
-Jā, Deivid, tas tiesa. - Viņš mīklaini iesāka, tad pieliecās, lai kaut ko paņemtu.
-Un par ko tad esmu izpelnījies tavu uzmanību? - Turpināju burkšķēt.
-Redzi, tu esi paveicis ļoti labu darbiņu, tāpēc tu saņem atalgojumu. - Viņš pastūma baltu aploksni manā virzienā. Pavēru to un redzēju dažas naudas zīmes, taču tām bija neiedomājama vērtība. Par tām varēja nopirkt māju un vēl zemi klāt.

-Es nevaru to pieņemt. - Atbildēju un pastūmu atpakaļ.
-Nemuļķojies, tev nauda ir vajadzīga, lai nodrošinātu ģimeni, vai arī tava ģimene ir nabaga sajukusī meitene? - Viņš dzēlīgi jautāja.
-Protams, nē! - Iesaucos, es nevarēju atklāt, cik ļoti viņa man nozīmē, - Klau, jūs jau esat sākuši laist viņā kaut kādas zāles? -Painteresējos.
-Jā, laboranti patlaban izmēģina nomierinošos preperātus, vēlāk sekos arī kaut kas nopietnāks. Paldies tev, ļoti laba prece. - Boss mani paslavēja.

Es nespēju izturēt, ka viņu spīdzina, taču, ja es iebilstu, mani pašu iemestu vienā no daudzajām kamerām..

-Es došos prom. - Ierunājos.
-Labi, tavs nākamais darbiņš ir Ņūdžersijā. Tur ir pāris dumju cilvēku, tā teikt. - Boriss mani uzrunāja savā miegainajā balsī, it kā man būtu jāaizbrauc jāsavāc dārzeņu krava.
-Nē, es došos pavisam prom. - Precizēju savus mērķus.
-Deivid, tu nedrīksti, tu esi viens no labākajiem darbiniekiem.. - Boriss beidzot bija nomainījis savu monotono balsi pret nepatiku.
-Boriss, lūdzu. Mums nav noslēgts nekāds līgums, un es varu aiziet kad vien vēlos. - Kļuvu īgns.

-Bet tev taču patika šis darbs.. - Viņš muļķīgi ierunājās. Tas bija vismuļķīgākais, ko jebkad biju dzirdējis.
-Man riebjas, ka tiek spīdzināti cilvēki! Paliec sveiks! - Piecēlos, lai dotos.
-Paņem vismaz aploksni. Tici man, tev tā noderēs un paldies par visu, ko darīji biznesa labā. - Boriss piecēlās, lai paspiestu manu roku.
Es pamāju un tad pazudu no viņa kabineta.

Aploksni iebāzu jakas kabatā un ātriem soļiem devos atpakaļ uz kabinetu, lai paņemtu mantas un dotos prom.
Iegājis kabinetā, pie loga redzēju stāvu, kas pīpēja cigāru un nepievērsa nekādu uzmanību manis radītajam troksnim.

-Andreā? - Iejautājos un vīrietis pagriezās. Viņš bija ap gadiem 50, iesirmiem deniņiem, rētainu un tetovētu seju, muskuļu viņam arī netrūka.
Tajā brīdī es sapratu, ka Melānijai ar viņu viegli neklāsies.

-Deivid. Prieks iepazīties. - Viņš teica savā zemajā balsī, sniedzot man raupainu roku. Tā bija mizlīga.
Manā galvā ielauzās aina, kur viņš žņaudz Melu, izmantojot tikai vienu roku...

-Mman tāpat. Klau, man jāiet. Autobuss tūlīt dosies prom. - Ierunājos. Pa ceļam vēlējos atbrīvot Melu.
-Kāda viņa ir? Ciets rieksts? - Viņš jautāja.
-Nu, ar viņu viegli nav. - Godīgi atbildēju.
-Skaidrs. Neuztraucies, es viņu spēšu savaldīt. Kur man viņa tālāk jāved? - Viņš jautāja, un es negribīgi iespiedu viņam rokās rūtiņu lapiņu, kas kalpoja par karti.

-Paklau, Andreā, lūdzu, nedari viņai pāri, viņa ir pārcietusi daudz kā briesmīga. - Ierunājos.
Vīrietis cieši ieskatījās manās acīs, un es redzēju, kā viņš ņirgājas.

-To es tev nesolu, draudziņ. Viss atkarīgs no viņas paklausības. - Viņš atbildēja un pievērsās kartei.
Man gribējās izšķaidīt viņam galvaskausu, taču Andreā bija pārāks par mani..
Uzmetu somu uz pleca un skrēju pie Melas. Man jādabū viņa prom no tā buļļa..
Kad jau mana roka gūlās uz roktura, mani apturēja kāds vīrietis.

-Tu nedrīksti turp iet. - Viņš paziņoja.
-Kāpēc ne? - Jautāju.
-Viņai tiek laistas nopietnas zāles. Mums jānoskaidro, kā viņa reaģēs, tu nedrīksti iztraucēt procesu. - Viņš runāja klusā, piezemētā balsī.

Skatījos caur spoguļstiklu uz viņu. Mazu, trauslu ķermenīti, kurš mocījās sāpēc, lai gan bija ciešā miegā. Man sažņaudžās sirds..
Pēkšņi blakus ieraudzīju paplāti ar ēdienu, uz kura stāvēja zīmīte ar uzrakstu "Melānijai. 315 palāta. "

Izvilku no kabatas jau iepriekš sagatavotu zīmīti, kuru man nebija drosmes atdot iepriekš, un uzmanīgi to paslēpu zem zupas bļodas.
Uz zīmītes bija atvainošanās, kā arī slimnīcas plāns. Viņa ir gudra, viņa sapratīs.
Domās noskūpstīju viņas bālās lūpas un devos ārā, lai brauktu prom.

Apsēdies sēdeklī, iedzēru krietnu šļuku degvīna un noslaucīju muti ar plaukstas virspusi. Autobuss uzsāka savu braucienu, un es, piespiedis galvu stiklam, atcerējos visus mirkļus, kurus piedzīvojām kopā.

"Piedod, Mela, piedod.." , domās čukstēju.
Labi, ka es atstāju zīmīti. Tas bija pēdējais, ko varēju izdarīt viņas labā..