Sveiki, spoki un spocēni! 🙂 Te jau atkal es, jo - jau sen bija laiks ielikt mana stāsta otro daļu! Šis atšķirībā no pirmās daļas sanāca par romānu, bet centos, lai būtu puslīdz interesanti arī tiem, kam romāni neinteresē. Lasi TIKAI pēc 1. daļas izlasīšanas. Saite uz 1. daļu: Salas saime, I daļa Un, jā, esmu sākusi rakstīt 3. daļu, tā ka pēc, ilgākais, gada būs 3. daļa.
Labi, bet nu - pie stāsta.
Prologs
Svītra paskatījās uz mazo spalvu kamoliņu. Tas - vispār tā - bija divu toņu brūni lāsumots ar baltu vēderu. Kā putns. "Varbūt sauksim viņu par Putnu?" viņa jautāja.
"Tev nav tas jāizlemj tagad. Bet - jā, tas būtu labs vārds." Klints atbildēja.
Klints piestūma viņai zālītes. "Tās palīdzēs rasties pienam."
Svītra apēda zālītes un saviebās. "Kas tas ir? Tik rūgts!"
"Gurķumētra un nedaudz kumelīšu. Gurķumētra palīdz rasties pienam. Kumelītes gan nepalīdzēs pienam, bet iedevu tev tās, jo tās palīdzēs nomierināt prātu. Tās noder kaķenēm, kas dzemdē pirmo reizi, jo viņas parasti satraucas. Un, ja kas - tām jābūt rūgtām. Tās ir rūgtas."
Svītra pamāja. "Zālainā Ēna gan tev daudz iemācīja."
"Jā," Klints vienkārši noteica.
Svītra pārsteigta paskatījās uz viņu. "Vai tev viņas nepietrūkst?"
"Pietrūkst. Taču Zālainā Ēna tagad ir citā pasaulē, un man ar to jāsamierinās."
"Un tu samierinies."
"Un es samierinos." Klints atbildēja. "Turklāt reiz mēs atkal tiksimies..."
Viņa pamāja ar galvu.
Svītra izlīda no migas, aši apklusinājusi Putnu, kurai jau bija četri mēneši. Kaut kas bija noticis, jo viņa dzirdēja satrauktas balsis
"Svītra!" iesaucās Murra. "Asns bija medīt un atrada kaķēnu!"
Viņa pārsteigta samirkšķināja acis. "Kur ir kaķēna māte?"
"Nezinu. Asns arī nezina - viņš meklēja, bet neatrada. Tad viņš ar kaķēnu gāja uz apmetni."
"Cik tas ir vecs? Es varu to pabarot, ja kas."
"Apmēram četri mēneši, Putna vecumā. Jā, kaķēns ir izsalcis, un to jāpabaro."
"Mammu?" no migas pabāza galvu Putns. "Nāc atpakaļ! Man ir garlaicīgi."
"Mīļā, es nevaru ar tevi paspēlēties. Man jāpabaro šis kaķēns." Svītra teica.
Putns beidzot pamanīja kaķēnu. "Oho! Kur jūs to dabūjāt?"
"Asns to atrada."
Svītra gulēja un lūkojās uz abiem kaķēniem. Tie bija aizmiguši. Bija vasaras nakts, sienāži sisināja, un kaut kur vēl dziedāja putniņš. Nakts bija silta.
Putns sakustējās, bet aprima. Svītra klausījās aizmigušo kaķēnu murrāšanā.
Viņa ieraudzīja kādu ēnu. Melna kaķene. Zālainā Ēna!
"Zālainā Ēna?" viņa nočukstēja, klusi, lai nepamodinātu kaķēnus.
Zālainā Ēna murrāja. "Es atnācu apraudzīt jūs visus... tikai pārliecināties, vai viss kārtībā."
Piepeši nogranda pērkons; zibens šautra, balta un spoža, izšāvās caur debesīm...
Svītra aizšāvās uz migu. Bet Zālainā Ēna palika, noraugoties debesīs.
"Balts zibens," viņa nomurmināja. "Un pērkona spēks un niknums."
Tad viņa nozuda.
1. nodaļa
Bija pagājis apmēram gads ar pusi. Pumpurs un Asns bija pieauguši. Putns jau bija salaskaķe, un Zibens arī.
Zibens bija tas pats baltais kaķēns, ko Asns toreiz gluži mazu atnesa Svītrai. Nu viņš bija salaskaķis. Viņš izskatījās skaists - spēcīgs, stalts runcis ar dzintardzeltenām acīm un īso, balto spalvu gludu un rūpīgi pieglaustu. Viņš lieliski peldēja un zvejoja; viņam patika ūdens. Ja kādam sakārojās zivs, Zibens ar prieku devās uz Straujupīti un pēc brīža atgriezās ar kādu zivtiņu.
Un tieši to vēlējās Pumpurs. "Sveiks! Zibens, vai vari nozvejot kaut ko? Man gribētos kādu zivi."
"Labi!" viņš atteica.
Zibens jau grasījās iet, bet Pumpurs pietrūkās ķepās. "Nē, pagaidi! Es nākšu ar tevi. Zvejot diemžēl nezvejošu - man nepadodas, lai gan es cenšos. Lai arī... kad kļuvu par salaskaķi, otrais pārbaudījums man bija noķert zivi. To es izdarīju ātri. Bet tomēr es labāk noķeršu kādu putniņu. Man tas padodas, jo labi lecu un esmu ātra. Es nemaz nelielos - tā teica Murra!"
Zibens iesmējās. "Kad tu beigsi runāt, varbūt beidzot iesim?"
Pumpurs, viegli nokaunējusies, pasmaidīja. "Labi!"
Pēc brītiņa abi bija pie Straujupītes. Un piepeši Pumpurs atcerējās kādu dienu. Viņa iegrima pārdomās.
Zibens ievēroja, ka viņa ir aizdomājusies. "Ja drīkstu vaicāt - par ko tu domā?"
Pumpurs papurināja galvu. "Nezinu, vai varu teikt."
"Saki droši, Pumpur. Tu vari man uzticēties."
"Toreiz bija ieradies Pelēcis. Tu jau zini, tev droši vien stāstīja, kā tas notika. Un Svītra toreiz tik mīloši izturējās pret Pelēci... es sāku domāt, ka man nekad nebūs dzīvesbiedra. Es aizskrēju un attapos pie Straujupītes. Tāpēc šai vietā es kļuvu tik domīga."
"Žēl... un tev arī nav dzīvesbiedra. Bet neraizējies. Gan tev būs. Tu esi skaista, Pumpur."
"Tieši to man toreiz teica Asns. Mēs abi bijām tikko kļuvuši par salaskaķiem. Bet tai brīdī bijām tik nopietni, kad viņš mani atrada. Ja godīgi, es raudāju. Asns mani mierināja. Viņš ir lielisks brālis."
Zibens mulsi pamīņājās. "Pumpur... es zinu, varbūt tu to neuzņemsi pārāk labi... bet... vai drīkstu teikt?"
Pumpurs pamāja; viņa atkal bija iegrimusi domās.
"Es nemēdzu izteikties tik tieši, bet -"
"Saki."
"Es tevi mīlu."
Pumpurs pārsteigta paskatījās viņā. "Zibens! Tu... tu mani mīli?"
"Jā..."
"Bet... es tevi arī! Tu esi izskatīgs un spēcīgs. Zinu, ka esi daudz jaunāks par mani, bet... tu man patīc, Zibens."
Vēlāk uz apmetni viņi devās kopā. Zibens tā arī nenoķēra zivi, bet ne viens, ne otrs par to nebēdājās. Arī Pumpurs neko nebija noķērusi.
Kad viņi ieradās apmetnē, Murra pabāza galvu no migas. "Labrīt!"
"Sveika, māt!" Pumpurs atņēma.
"Labrīt, jaunuļi!" dobji iemurrājās Karloss, kas bija pienācis blakus Murrai. "Vai ko noķērāt?"
Pumpurs bikli pamīņājās. "Nu... nē."
Karloss samirkšķināja acis. "Jūs taču gājāt medībās?"
Murra pasmējās. "Liec tak viņus mierā, Karlos. Viņi ir jauni, mēs arī tādi bijām."
Pumpurs samulsa vēl vairāk. "Mēs... mēs tikai..."
Māte pakratīja galvu. "Labi, labi, es arī likšu jūs mierā."
Tad apmetnē ienāca Asns. "Labrīt!" runcis moži noņaudēja un piegāja pie pārējiem.
"Sveiks, Asn. Biji medībās?" vaicāja Svītra, kas bija iznākusi no migas, kur mitinājās kopā ar Pelēci.
"Jā, medījums ir pamodies. Kā redzi, noķēru ūdensžurku un cirsli."
"Jauki! Es arī gribētu iziet no apmetnes." iemurrājās Svītra. "Varbūt, Karlos, nāksi ar mani? Tev derētu izkustēties, vairākas dienas neesi bijis ārā no apmetnes."
"Labi, es nākšu! Vai Murra arī var nākt?"
"Lai notiek!"
Pumpurs klausījās apkārtējo kaķu čalošanā. Viņa brīnījās, cik nopietnu dara mīlestība - mīlestībai jābūt jautrai, bet te viņa attapās, ka pat nespēj piedalīties pārējo tērzēšanā. Vai varbūt viņa tomēr nebija radīta mīlestībai?
Tomēr viņa atmeta šo domu. Tas taču ir smieklīgi! Protams, es gribu palikt ar Zibeni.
Zibens laikam lasīja viņas domas, jo pieglaudās tai. "Neuztraucies, mīļā," viņš čukstēja, "mums kopā viss būs labi!"
Pēc brīža viņa izgāja mežā. Gribējās būt vienai, prom no citiem.
Pumpurs apsēdās sūnās. Tās bija mīkstas un siltas, un pieglaudās viņas sāniem.
Bet sūnas taču nevar pieglausties! - viņa domāja. Tās taču nav dzīvas!
Viņa pagriezās un ieraudzīja to, kas bija viņai pieglaudies. Kāds brūni lāsumots runcis dzintardzeltenām acīm lūkojās uz viņu.
"S-sveiks," Pumpurs stostījās, "kas tu esi? Es... es esmu Pumpurs."
"Mani sauc Rudens Lapa," rāmi atbildēja svešinieks.
"Un kā tu šeit nokļuvi?" ziņkārīgi jautāja Pumpurs.
"Dzīvoju salā, kas atrodas blakus šai. Starp salām ir neliels attālums, turklāt daļēji nokļūšanu atvieglo milzīga priede, kas nogāzusies pāri jūrai."
"Bet kāpēc tu šeit atnāci?"
"Mani vecāki bija klaiņojošu kaķu pāris. Mēs visi četri - man ir brālis - klaiņojām, tad, kad es ar brāli pieaugu, paši šķīrāmies un devāmies klejojumos. Tagad es dzīvoju vienā vietā, bet šad tad dodos uz jaunām vietām. Atceros vecos laikus."
"Un kāpēc tu man pieglaudies, ja drīkstu jautāt?"
"Jutu, ka esi nomākta un aizdomājusies."
"Paldies, ka atbildēji uz maniem jautājumiem, dažreiz esmu pārāk ziņkārīga. Es tagad iešu."
"Labi. Tad ej."
Aizejot Pumpurs juta sevī dīvainas jūtas. Rudens Lapa bija tik pacietīgs un jauks...
2. nodaļa
"Pumpur! Kur tu biji, mīļā?" Zibens jautāja; viņa acis bija noraizējušās.
Pumpurs izvairīgi noteica: "Pastaigāties." Viņai negribējās tagad runāt ar Zibeni. It īpaši tāpēc, ka kaķene vairs nebija pārliecināta, ko jūt. Kurš runcis viņai patika labāk? Izvēle bija grūta... Staltais, izveicīgais, skaistais un jaunais Zibens vai pacietīgais, saprotošais Rudens Lapa?
Zibens nomākts jautāja: "Kas noticis, Pumpur? Vai es tev nepatīku?"
Pumpurs ar pūlēm iemurrājās. "Protams, tu man patīc, Zibens. Man viss ir kārtībā."
"Nu labi..." noteica Zibens, tomēr viņa juta, ka runcis tai netic.
"Gribi paēst kopā?" pēc iespējas mundri jautāja Pumpurs, cerēdama nomākt Zibens aizdomas. "Svītra taču noķēra strupasti. Pajautāsim, vai varam to apēst."
"Labi."
Naktī Pumpurs izlavījās no migas. Viņa gribēja vēlreiz satikt Rudens Lapu. Klusi kā pele kaķene soļoja pa mežu, līdz nonāca vietā, kur bija satikusi viņu.
Tomēr tur Rudens Lapas nebija. Viņa vīlusies nolaida asti.
"Neuztraucies, viņš atnāks. Bet ne tagad." atskanēja maiga balss. Pumpurs pacēla galvu.
"Zālainā Ēna?!" viņa šokā iesaucās. "Tu... tu taču teici, ka vairs nenāksi."
Zālainā Ēna pamāja. "Bet toreiz es nezināju, Pumpur. Toreiz es nezināju."
"Ko tu nezināji?"
"Pienāks laiks, un tu uzzināsi..."
"Ko uzzināšu?"
Zālainā Ēna brīdi klusēja. Tad viņa nopūtās. "Nāks laiks."
Kaķenes teiktais savādi atbalsojās mežā. Zālainā Ēna izgaisa, bet atbalsis palika. Tās pārvērtās par čukstiem, taču šķita, ka simtiem kaķu izkliedz naktī: Nāks laiks! Nāks laiks! Nāks laiks!
Pumpurs nodrebēja. Tad viņa pagriezās un devās atpakaļ uz migu.
Viņu pamodināja Zibens. Runcis noliecās pār kaķeni. "Viss kārtībā?"
"Tu jau man to prasi kuro reizi!" viņa smējās. "Un jau kuro reizi es atbildu jā."
"Jā, bet... nu labi, mīļā."
"Iesim pamedīt? Medījums ir beidzies."
"Labi, Pumpur! Nāc."
Pumpurs apmierināta piegāja pie Zibens ar divām pelēm zobos. "Ko tu nomedīji?"
"Vāveri," atbildēja Zibens, "bet kārnu. Tu labi esi pamedījusi!"
"Paldies! Iesim mājās?"
"Jā, iesim gan."
Apmetnē viņus sagaidīja Putns. "O, sveiki! Bijāt medīt?"
"Jā," sacīja Zibens, "vai vari aiznest vienu no pelēm Svītrai un Pelēcim? Es aiznesīšu otru Murrai un Karlosam."
"Labprāt!" attrauca Putns un aiztecēja, spīdīgi raibajam kažokam mirdzot saulē.
Zibens noskatījās viņai pakaļ. "Skaista kaķene," runcis teica.
"Patiešām." Pumpurs piekrita, tomēr tas izklausījās samāksloti.
Zibens to ievēroja un piespiedās viņai. "Tomēr tu esi jaukāka, Pumpur. Nāc, iesim paēst! Droši vien varam ņemt to vāveri."
"Njā, droši vien. Vēl jāsarūpē ēdiens Asnam, Klintij un Putnam. Kā tu domā, vai vēlreiz iet medībās?"
"Es negribu izklausīties nekaunīgs, bet es domāju, ka ne. Mēs jau pamedījām un pabarojām veselus sešus kaķus, pašus ieskaitot. Mums nav jāpabaro visa sala. Atpūties, mana mīļā!"
Pumpurs paklausīja, tomēr, kad viņi abi saulītē mija mēles, viņa nodevās pārdomām.
Man pietrūkst Rudens Lapas, lai arī esmu viņu satikusi tikai vienu reizi. Zibens ir skaists un jauks, tomēr viņš ir pārāk runīgs, un viņa rūpes par mani sāk kļūt uzmācīgas. Rudens Lapa ir klusāks, un viņš ir saprotošs.
Kaķene piecēlās. "Atvaino," viņa teica, "bet es iešu uz migu. Asns guļ, un man šķiet, ka es viņam piebiedrošos."
"Tas taču nekas! Es arī iešu pagulēt."
Tomēr Pumpuram ne prātā nebija gulēšana. Viņa iegāja migā, taču paslepus pa otru galu izlavījās ārā un pameta apmetni.
Mežs bija spirgts un zaļš; pavasaris tuvojās beigām, un tas bija jūtams. Gaiss smaržoja pēc ziediem un medījuma, čivināja putni. Un kaut kur, ja viņai paveiksies, ir Rudens Lapa.
Pumpurs nonāca pie Straujupītes un pamanīja zivi. Viena veikla ķepas kustība, un zivs svaidījās krastā. Žigls kodiens - un tā vairs nekustējās. Viņa pacēla zivi un devās tālāk, meklējot klajumu, kur bija sēdējis Rudens Lapa. Kaķene atcerējās viņa silto kažoku un skaistās acis, kas lūkojās uz viņu.
"Labi, pietiek sapņot! Jāsameklē Rudens Lapa." viņa noteica un gāja tālāk.
Pēc brīža Pumpurs bija nonākusi klajumā. Viņa noskuma, redzot, ka tur neviena nav. Tad viņa apsēdās, domājot - varbūt Rudens Lapa vēl atnāks.
Kaķenes cerības piepildījās. Nepagāja ne minūte, kad viņš jau bija klāt.
"Sveika." Rudens Lapa piegāja pie Pumpura un atlaidās blakus.
Kaķene kautrīgi pastūma uz viņa pusi zivi. "Vai vēlies?"
"Paldies," viņš teica un, nokodis gabalu, piebilda: "Nemaz nav slikta! Ēd tu arī."
Pumpurs pamāja. "Labi, paldies."
Viņu pamodināja Murra. "Nu, vai pavadīsi savu mammu pastaigā?"
"Jā, labi!" viņa piekrita. "Ejam!"
Necik ilgi, un viņas jau bija pie Straujupītes. Pumpurs notupās krastā, un Murra sekoja meitas piemēram.
Viņa ieraudzīja zivi un atvēzējās.
"Pumpur! Šādi tu aizbiedēsi visas zivis! Ejam medīt mežā." Murra rājās.
Mežā veicās labāk, un drīz abas atgriezās apmetnē medījuma pilnām mutēm. Pumpurs nolika zīlīti zemē un palūkojās apkārt, meklējot Zibeni. Ja viņa iedos tam zīlīti, tas būs kārtējais mazais pierādījums, ka viņa runci joprojām mīl.
Beidzot viņa to atrada. Zibens sēdēja aiz krūmiem dažus metrus no apmetnes. Viņam blakus sēdēja Putns, un abi, piespiedušies viens otram, murrāja.
3. nodaļa
Pumpurs pieskrēja pie abiem kaķiem. "Ak aplidojam visas kaķenes, vai ne, dārgais?" viņa dusmu uzplūdā dzēlīgi vaicāja.
"Nē... nē, mīļā, tu esi vienīgā!" Zibens iesaucās.
Putns iesita runcim ar ķepu. "Tu..."
Abas kaķenes devās katra uz savu pusi, un Zibens aizvainots palika sēžam.
Pēc kāda brīža pie viņas pienāca Putns un draudzīgi nolaizīja Pumpuram vaigu. "Nedusmojies. Vai varam būt draudzenes? Es daudz vairāk esmu dusmīga uz Zibeni nekā uz tevi."
"Jā, labi! Es arī." viņa atsaucās un murrādama pielēca kājās. "Ejam mežā, es tev kaut ko pastāstīšu."
Pēc brīža viņas bija Puķupļavā. Putns apgūlās zālē. "Stāsti!"
Pumpurs izstāstīja visu par Rudens Lapu. Kad viņa beidza runāt, Putns domīgi pamāja ar galvu. "Saprotu... domāju, tev jāturpina."
Vēlāk viņa izgāja mežā, cerēdama sastapt Rudens Lapu. Kaķene izlēma vispirms kaut ko nomedīt.
Zem lazdas riekstu grauza branga pele. Drīz vien tā karājās Pumpuram zobos, un viņa devās tālāk uz klajumu, kur iepriekš bija sastapusi Rudens Lapu.
Viņa nonāca pie klajuma un ieraudzīja Rudens Lapu.
"Rudens Lapa? Sveiks..." kaķene bikli noteica.
"Vai tā ir man? Paldies tev, Pumpur. Tu esi jauka."
"Arī tu esi ļoti jauks, Rudens Lapa. Patiešām."
Runcis iemurrājās un nolaizīja viņas ausi.
No koka nolēca Zibens. "Ahā, izskatās, ka ne es vienīgais grēkoju!" viņš nikni izsaucās.
Rudens Lapa nesteidzīgi piecēlās kājās. "Ko tad mēs tādu darām?"
"Kā - ko darāt? Lakstojaties!"
"Nē, mēs nelakstojamies." Rudens Lapa mierīgi, nosvērti sacīja.
Zibens nošņācās un aizgāja.
Brūnraibais runcis paskatījās uz Pumpuru. "Ja vēlies izkratīt sirdi, dari to."
"Jā..." viņa nopūtās un tā arī darīja.
Kad stāsts bija galā, Pumpurs, mazliet nobijusies, palūkojās uz Rudens Lapu.
Runcis, iegrimis domās, klusēja. Tad viņš noteica: "Jā, tu, mīļā, patiesi esi jauka."
"Mīļā? Viņš teica - mīļā?" jautāja Putns.
"Jā, Putn, jā!"
"Tad tev viss izdosies!" draudzene iedrošināja.
Pumpurs laimīga paskatījās uz raibo kaķeni. "Tu tā domā?"
"Jā," Putns pārliecināti atbildēja, "domāju gan."
Putna pārliecības un Rudens Lapas vārdu iedrošināta, Pumpurs arvien biežāk devās pie runča. Un šķita, ka viņa arvien vairāk iepatīkas tam.
Tomēr arī citi bija pamanījuši, ka Pumpurs dzīvo sapņu pasaulē un bieži kaut kur nozūd.
Kārtējo vakaru viņa izlavījās no apmetnes un gāja uz ierasto klajumu.
Kad Pumpurs vairs nebija tālu, iebrakšķējās krūmi, un pēc brīža no tiem izlīda Murra, izskatīdamās nokaunējusies un vainīga. "Piedod, mīļā. Bet, tā kā uzkāpu zaram, nu vairs neko nevar noslēpt, un labāk runāt atklāti... tiešām - piedod, bet kas ar tevi noticis? Kur tu katru vakaru ej?"
Pumpurs apsēdās zālē un kādu brīdi klusēja. Tad viņa papurināja galvu. "Nevaru stāstīt, mamm. Piedod tu man!"
Murra pamāja. "Zinu. Viss labi, mīļā."
Tad viņa aizgāja. Tomēr, kad meita bija nozudusi skatienam, Murra ļāvās asarām.
Pumpurs, neko nenojaušot par mātes skumjām, priecīga lēkšoja uz savu mērķi; viņas prieku nekas nevarēja sabojāt. Viņu tur gaidīja Rudens Lapa, kaķene juta mīļā jauko smaržu; Rudens Lapa mazliet smaržoja pēc riekstiem, mazliet - pēc pavasara ziediem.
Pumpurs nometās sūnās runcim blakus. Tas pieliecās un nolaizīja viņas sānu. Viņa siltās acis raudzījās maigi.
"Vai tiešām tu jūti to pašu, ko es?" kaķene laimīga jautāja.
"Jā, mīļā."
Pumpurs priekā pielēca kājās un apvijās runcim apkārt, nogāžot viņu zemē. Rudens Lapa iepriecināts smējās un nopurināja no muguras sūnu krikumus. "Es mīlu tevi, Pumpur."
"Es tāpat!" viņa attrauca. "Iesim kopā medīt?"
"Labprāt!"
Pumpurs murrāja. "Bet man būs kaut kas jāaiznes saviem biedriem, labi?"
"Labi." Rudens Lapa teica un piecēlās. "Iesim!"
Pumpurs atgriezās apmetnē ar zvirbuli zobos, jūtoties kā septītajās debesīs.
"Sveika!" uzsauca Putns un klusāk piebilda: "Biji pie Rudens Lapas?"
"Jā, un viņš teica, ka mīl mani! Mēs kopā medījām."
Putns mīļi pieglaudās viņai. "Ejam, aiznesīsim tavu zvirbuli Murrai. Viņa šķita noskumusi."
"Ja? Par ko tad?"
"Nu..." Putns mulsi pamīņājās, nezinot, ko teikt. "Tava māte uztraucas, ka tu viņai vairs neuzticies."
Pumpurs paķēra zvirbuli un ieskrēja Murras un Karlosa migā. "Mammu! Piedod! Lūk, zvirbulis. Ņem to!"
Murra nolaizīja meitas ausi. "Labi, dārgā. Paldies!"
Viņa pieglaudās mātei, klusībā nodomādama, ka vajadzēja taču pamanīt, ka Murra saskumst.
Saule rietēja, iededzot debesis ugunīgi krāšņos toņos. Egļu galotnes asi iezīmējās uz sārti liesmojošā saulrieta fona.
Pumpurs noskatījās šai skaistumā, domādama par Rudens Lapu, viņa laipno skatienu un skanīgo balsi, mīksto kažoku un rāmo raksturu.
Lēnām brīnišķīgie padebeši pārvērtās skaidrās nakts debesīs, kas bija pielietas miljardiem zvaigžņu. Tās savērpās un virpuļoja, līdz pieņēma melna kaķa veidolu. Tas graciozi nolēca no debesīm un devās pie Pumpura, kas ieplestām acīm vērās pretim.
Nāks laiks, nāks laiks, nāks laiks...
4. nodaļa
Saule jau laidās uz leju, un, sagaidījusi Pelēci atgriežamies no medībām - lai mežā runcis viņu nepārsteigtu kopā ar Rudens Lapu -, Pumpurs gāja pa ierasto taciņu.
Viņa ieklausījās vasaras skaņās. Putni čivināja, papardes čabēja, lāses pilēja no koku zariem.
No rīta bija lijis. Nu viss bija svaigs un zaļš kā pavasarī, lai arī vasara jau tuvojās beigām.
Medījuma vēl bija daudz, Rudens Lapa gaidīja viņu parastajā vietā, un viss bija lieliski. Kaķene palēkdamās devās tālāk.
Rudens Lapa viņu sagaidīja, ar augstu paceltu asti iznākdams Pumpuram pretī.
Viņi kopā apgūlās sausākās papardēs zem koka un mija mēles. Rudens Lapa sāka klusi dziedāt.
"No rīta es ceļos un brokastīm peli lūkoju,
Klausos, kā dzeguze kaut kur kūkoja,
Vēlāk tik gaidu un gaidu, un gaidu,
Gaidu es tavu smaržu svaigu...
Mana sirds kvēlo mīlā un gaidās,
Tā kūst tavos jaukajos smaidos...
Tu esi man mīļa, tik ļoti, tik ļoti,
Un mūsu sapņi kopīgi loloti -
Tu esi skaista un daiļa,
Tik jautra, bet maiga."
Pumpura laimē mirdzošās acis aizvērās, un viņa ieslīga jaukos sapņos par nākotni.
Viņu pamodināja Putns. Saule tik tikko ausa, un Rudens Lapa vēl gulēja.
"Celies, Pumpur. Tev jātiek mājās, lai izskatītos, ka vēlu vakarā atnāci un neviens neko nenojaustu," tā čukstēja.
Kaķene neveikli pielēca kājās. "Nāku."
Viņa viegli piebikstīja aizmigušajam runcim. "Rudens Lapa?"
Tas atvēra acis. "Jā? Vai viss kārtībā?"
"Viss labi, Putns zina par mums. Viņa nevienam neteiks. Bet man jāiet, mīļais! Tiksimies vakarā." Pumpurs atvadījās un aizrikšoja līdzi draudzenei.
Tovakar, steidzoties uz pazīstamo vietu, viņa bija tik pārņemta ar domām, ka nepamanīja kādu baltu kažoku kokā.
Tas bija Zibens.
* * *
Pumpurs sadzirdēja kādu laužamies caur brikšņiem un pacēla galvu no zivtiņas, ko tobrīd vēlas vasaras pēcpusdienas saulītē tiesāja.
Tā bija Putns. Kaķene, ko kājas nes, pieskrēja pie viņas un noelsās: "Nāc!"
Viņa nopūtās un ar ilgām paraudzījās uz zivi. "Putn, vai tas nevar pagai..."
"Nē! Tev tas jāredz - ātri!"
Pumpurs vēlreiz nopūtās, taču paklausīja draudzenei. Putns klupšus krišus skrēja viņai pa priekšu, Pumpurs sekoja viņai mierīgāk, viegliem soļiem iedama caur mežu.
Putns apsviedās.
"Pumpur, lūdzu - ātri!"
Kad viņas nonāca galā, Pumpurs saprata.
Putns bija viņu aizvedusi uz Rudens Lapas klajumiņu, kur pavērās šokējošs skats.
Zibens bija piespiedis Rudens Lapu pie zemes, kur tas klusi vaidēja. Viņa skaistās acis izmisīgi raudzījās uz Pumpuru.
Uz mirkli viņa sastinga. Ķepas šķita piesalušas pie zemes, un viņā strāvoja saltas bailes. Lai arī bija vasara, tāds aukstums sen nebija justs.
Tad negaidīti caur kaķeni izšāvās kas tāds, ko viņa nekad agrāk nebija jutusi. Pumpura acis zvēroja neprātīgā niknumā. Viņā liesmoja uguns; viņa ar visu savu būtību gribēja pasargāt Rudens Lapu. Kaķene to juta līdz sīkākajai spalviņai: viņai mīļotais jāpasargā!
Pumpurs metās uz priekšu un, degot niknumā, atrāva Zibeni no Rudens Lapas.
Zibens izspļāva sūnas un nošņācās.
"Tu nevarēsi mani apturēt!" viņš šņāca, tomēr soli atkāpās.
Šis solis viņam bija liktenīgs. Zibens bija stāvējis kraujas malā. Izgrūdis pēdējo nikno šņācienu, viņš krita... krita lejup. Kritiens nebija īpaši augsts, taču lejā Zibeni sagaidīja asas akmens šķembas.
Epilogs
Pumpurs gulēja savā un Asna migā, raugoties uz četriem skaistiem mazuļiem. Pienācis laiks dot tiem vārdus, viņa nodomāja.
Tajā brīdī migā iespraucās Rudens Lapa, zobos turēdams peli. "Sveika, mīļā!"
Kopš cīņas Rudens Lapa dzīvoja pie viņiem apmetnē - reiz atradis savu mīlestību, runcis vairs nevēlējās turpināt savas klaidoņa gaitas. Viņi visu izskaidroja Pumpura vecākiem, un tie laipni piedāvāja Rudens Lapam palikt. Viņš neatteicās.
Pirms nedēļas Pumpuram bija piedzimuši Rudens Lapas kaķēni. Divi no tiem - kaķenīte un runčuks - bija līdzīgi Rudens Lapam; to spoži brūnajos kažociņos jautās tumšāki lāsumi, bet actiņas mirdzēja silti dzeltenas. Vienam runcītim bija balts kažociņš, un viņš nelīdzinājās nevienam no vecākiem, bet tam bija Pumpura zaļās acis. Savukārt tā brālis bija tumši pelēks ar garu spalvu un zilām acīm.
"Sveiks, Rudens Lapa! Paldies par peli - tā izskatās tauka un laba. Un vēl... man šķiet, vajadzētu izlemt par mūsu kaķēnu vārdiem." Pumpurs teica.
"Jā. Pēdējā laikā esmu par to ilgi domājis, un man šķiet, ka zinu labākos vārdus trim kaķēniem." runcis atbildēja, pieliecoties un maigi pabikstot tumšpelēko mazuli, kas bija uzvēlies virsū tā lāsumainajai māsai. "Šos abus varētu saukt par Negaisu un Stirnu."
"Negaiss un Stirna..." viņa atkārtoja, izgaršojot piedāvātos vārdus, tad saslējās. "Man patīk! Darām tā."
"Bet baltais varētu būt Putenis," Rudens Lapa sacīja.
"Labi! Ļauj padomāt vārdu lāsumainajam runcim."
Pumpurs iegrima domās, knibinoties ap medījumu. Domāja viņa ilgi, līdz visbeidzot ieteicās: "Kā būtu ar Lāsumu? Tas viņam piestāv."
Rudens Lapa pamāja, un viņi abi saritinājās ap Stirnu, Lāsumu, Puteni un Negaisu.
Mīļotā un kaķēnu zīdaino kažoku pieskāriens nomierināja nogurušo kaķeni, un viņa ieslīga ciešā miegā.
